Man šonakt atkal domājamais.

Es sēžu un skatos kursorā. Neatbild. Dīvaini, vakar bija tik jautri, smaidīju visu nakti. Tik jocīgi, ka priecājos ar kādu, kuru savu mūžu neesmu redzējusi. Varbūt arī man vajag sabērt cukuru ausīs, lai es būtu priecīga, bet kāpēc lai kādam rūpētu? Un tagad es dusmojos. Bet par ko? Nav jau par ko... Viņš aizgāja skatīties filmu ar draugiem. Labi, ne dusmojos, bet bēdājos, jo cerēju ar kādu papļāpāt. A diez viņš pats vispār atceras, kas es esmu? Brīžiem likās, ka nē, bet jau nākamajā mirklī sāka atgādināt par vakarnakti.

Tas ir dīvaini, nenoliegšu. Katru reizi, kad pulkstenis ļauj vēlēties, es tieši to arī vēlos. Kad krita zvaigzne, vēlējos to pašu. Dzimšanas dienā (ne)pūšot sveces, iedomājos, ka to vēlos. Es pati kādreiz saņemšos? Liktenis, Karma, lieldienu zaķis?  Un BAMS kā no skaidrām debesīm. Es lasu to stulbo grāmatu un ''domāju labas domas''. Nu fufelis, man vairs nav kam ticēt.

Da labi, kāds domājamais. Vieni slima suņa murgi. Gribēju tikai priecāties kā vakarnakt, bet laikam nesanāks.

Kāpēc ir grūti priecāties par citiem? Nu bieži vien man tas nesagādā problēmas, es cenšos no visas sirds. Es gribu būt... kaut kas uz labo pusi. Es ticu, ka labu cilvēku pasaulē nav, nav arī sliktu. Nav balts, vai melns, viss krāsains. Nekad nebūtu domājusi, ka tik ļoti ilgošos pēc kāda atbalsta, es patiešām tā nekad nebiju jutusies. Vispār tas jau sākās pirms mana Intrigas koncerta. Nu bija tas grūti, tik ļoti pietrūka, gribējās kādu dzinuli vairāk, bet kurš nu sunim asti cels, ja ne pats.

Nē, bet es saņemšos. Es te nedzīvošu, izdzīvošu savu sapni :)

Nota benne! Ļoti atvainojos tiem, kuriem neesmu diezgan laba. Es apsolos darīt visu lietas labā. Es noteikti labošos, izpatikšu visiem. Un dīvaini, ka šitā es domāju pat par cilvēkiem, kurus uzskatīju par draugiem. Es esmu tas, kas es esmu un veidoju sevi tā, kā es vēlos. Ģimene man vienmēr būs pirmajā vietā, un ja es gribu, tad svinu svētkus ar viņiem. Piedodiet, nedodu priekšroku svētkos un visā brīvlaikā pieliet mūli un tad stāstīt, cik kruti ir katru dienu dzert. Sākt plostot noteikti nav mans mērķis dzīvē.

Vispār es ceru, ka Kalnos pie neta netikšu, telefonu pakāsīšu un tv neskatīšos. Atslēgšos.

Atcerējos kko tādu, kas uzmundrinās pašu mani. Otrdien klases stunda notika kopā ar M klasi, sēdēju ar Agnesi un Valdi.

*Bezcerīgi nelaimīgs skatiens uz Spīķi*

-Valdi, zināji, ka Spīķim ir sieva?

-Ko???

-Jā, viņš ir precējies.

--

-Zini? Ja pat Spīķis ir apprecējies, tad varbūt pat es kādreiz apprecēšos.

-Umbraško, tad pat Šusters apprecēsies!

Tā nosmējos tajā stundā. Tad vēl mēs smējāmies par Kadili, es nopietni saku-  viņas klase ņirgājas par viņu. :D Un vēl tur ir meitene, kura pī skaitlim zin piecus ciparus aiz komata.

Un tagad es priecājos, ka eju D klasē, kur mēs dažreiz uzvedamies kā ex 9.D. Bet mēs jau esam pavisam cita lieta. Skatījos pirts bildes. Nu. Jā.

Okokok.

Vēl jau dzīva esmu. Īstenībā es guļu zem segas un te rakstu. Nav jau tā, ka šodien pa dienu nebija laika, bet vakarā (tb. naktī) man patīk labāk. Labi, arī tas skanēja dīvaini.

Man vienkārši patīk tas, ka man šobrīvdien ir brīvdienas. Un tas, ka man būs tikai divi sešinieki liecībā. Vispār tagad es esmu baigā supersieviete, tikai mamma par šito smējās. Viņa lepojas ar savu atvasi, bet tētis mani nosauca par zubrīgu Šuriku. Kāpēc mani tas nepārsteidza? :D

Bet manas brilles ir smukākas!

Ak mans Dievs!!! Man trešdien ir koncerts! Pēc vesela gada pārtraukuma! Es špaktelēšos un dejošu kā negudra. Es pat jau nopirku šampanieti Ditai par svārkiem! Un lielākā daļa tērpu man jau ir salikti. Es NEVARU sagaidīt! Tā būs viena no labākajām dienām gadā. Zvēru pati sev.

Nu jā. Īstenībā šī nedēļa bija vienkārši briesmīga :D Mājās kā karalaukā, jo no rītiem es ar mammu nerunāju, jo esmu pūce, bet vakaros vairs nerunāju, jo biju nogurusi. Bet tas viss man ir piedodams, jo kārtoju parādus un vilku sev atzīmes. Un damn, arī izvilku.

Par brīvlaiku runājot- bet protams, ka mans tēvs neļauj man braukt uz Kalniem. Tas bija tik pašsaprotami un paredzami, ka man pat nav ko teikt. Bet es braukšu, jo  galu galā tas būs mans brīvlaiks un uz Jaungada sagaidīšanu es droši vien būšu mājās. Nākamnedēļ dzīvošu pa nullēm, jo plānoju sapirkties Ziemassvētku dāvanas mīļajiem. Domāju, ka ar manu nedēļas budžetu pietiks. :)

Un pagājušās nedēļas atklāsmes: pirmo reizi 16 gados manas smadzenes man iestādīja vietā. Es vairs nelīdīšu, kur nevajag. Centīšos palikt ārā no problēmām, nekreņķēšos par to, ko nevajag. Man ir K & K padomdevējas, kuras, manuprāt, būtu lieliskas psiholoģes. Piemēram, ''Ja tu visu ņemtu vieglāk, tad tu šitā nečakarētos un nebesītos, pašai būtu labāk''. Tad es domāju visu dienu, un tā arī ir. Pats labākais, ka abas Kristas. Ā, pareizi. TAS, KO ES NEATCEROS- TO MAN NEVAR PĀRMEST. :D Tas ir ļoti svarīgi. Bet es domāju, ka vairs tā nedarīšu. ceru. Jām.

Mana vecā klase ir tik smiekīga. Es skatījos bildes un istabā nāca mamma. Pasēju izslēgt :D

Un pats pēdējais, ko gribēju teikt: Es palaidu garām mūsu pirmo jubileju. Es patiešām nezinu kā! Es biju tik pārliecināta, ka mūsu kopābūšana ir no 17. decembra, bet izrādās, ka no 14!!! Es biju pilnīgā šokā! Un vispār nespēju noticēt, ka JAU gads. Bet viņa (mana čabulīša, mīļumiņa) es nevarētu iedomāties nedēļu. Reizi mēnesī ir fantastiska svētdiena, bet katru pirmdienu man ir svētki. Agrāk mēs tikāmies arī piektdienās, bet es sapratu, ka nu jau kļūst par daudz un mēs abi nolēmām, ka iztiksim bez piektdienām. Tieši viņš ienes pārliecību manā dzīvē, azartu un vēlmi sapņot. Viņš māca, ka sapņi piepildās. I'm still truly in love. Rozā brilles nav nokritušas.

  

Es esmu tāds forever alone, ka šitā jau runāju par reslingu. Bet damn, tā visa ir patiesība :D Kādam jau jābūt arī nenormālam :D

Ok, es dodos gulēt. Gan jau atkal kaut kad pēc mēneša uzrakstīšu :D

Kāpēc man Prāta Vētras dziesma ''lec'' liekas tik pašnāvnieciska?

No augstākā punkta, ja skatās uz leju viss citādi rādās
Saule par kapeiku tuvāk un zeme, pat vilina mazliet

Kritiens uz sekundēm piecām miers var būt līdz debesīm

Un tomēr es lekšu, lai ko arī teiktu es lekšu līdz galam
Un ticēšu rītam un atdošos liesmām un salam

Varbūt jau tiešām es esmu nu tā samaitāta, bet nu tiešām. Katru reizi padomāju par... pašnāvību. Nolekšanu no liela augstuma un ''tikšanu līdz debesīm''. Brrr.

____________
Tas bija svētdien, kad man pazuda elektrība.

Bet tagad es jūtos tāpat. Es neteikšu šodien, jo bija tāda pilna, laba diena. Dusmojos uz Spīķi un sevi, bēdājos, dikti priecājos par citiem un smējos, un brīnījos.
Es tikai tagad sapratu, ka man vienkārši vajadzēja parunāt. Un tad debīlā sajuta pazuda.

Likās, ka pēc šodienas es vairs nevarēšu. Likās, ka atkal pārstāšu dejot. Es esmu tik stulba, jā, es patiesi esmu. Labi, ne stulba, bet tizla gan. Es nevaru, nemāku nespēju. Tajā pašā laikā es saprotu, ka man ir jāpiespiežas, lai es varētu. Bet es spiežos jau divus gadus, bet tik un tā nevaru. Pirmo reizi gandrīz raudāju tajā zālē. Padevos. Un rīt atkal tur jābūt. Un parīt arī. Arī pirmdienotrdientrešdienceturtdienpiektdiensestdiensvētdien. Es jūtu, ka manas acis līp ciet. Es esmu atteikusies no tik daudz kā. Bet ir vērts? Es nezinu, es ceru, ka ir. Tik ļoti negribās pamest tās meitenes.

Man sāp tas, ka tuvie priecājas par kļūdām un neveiksmēm. Tas ir tik nejauki. Jā, es neesmu tik gudra, skaista un veiksmīga. Jā, man ļoti daudzas lietas nesanāk. Jā, man katru dienu pazūd maks, telefons un atslēgas. Jā, dažreiz es jūtos kā forever alone un man nav laika, lai atpūstos. Bet ir nejauki, ja kāds par to priecājas.

Es gribu aizbraukt prom uz Kalniem. Pie saviem mīļajiem un jaukajiem. Samīlēt mazos brālēnus, kurus tik sen neesmu redzējusi. Runāt ar Agnesi. Aizvest Raineram dāvanu vārda dienā, kura bija 11. novembrī, es zinu, ka tas bija sen, es patiešām jūtos kā sliktākā māsīca pasaulē. Bet es atceros un nepiedošu sev līdz es to dāvanu nenodošu. Es tikai ļoti, ļoti gribu atpūsties. Kam vēl tāds sīkums ir tik svarīgs? Iespējams, ka nevienam, bet man grauž. Es neesmu redzējusi viņus kopš savas dzimšanas dienas. Es varētu piektdien iekāpt autobusā, bet es nevaru. Tik stulbi.

Es jūtu, ka es sāku nepatikt.

Ir labi, būs labi kaut kad. Vai arī bija labi. Hmmm. Putra, viena vienīga putra.

Kāpēc man ir jāguļ? Tas paņem TIK daudz laika.

Slima suņa murgi beidzas te. Un, nē, es netaisos kaut kur lekt nost. Mani vienkārši tā dziesma liekas biedējoša.

Tikai Līga, tikai Dinamo!

-Mārtiņš!

-Miķelis!

-Mārtiņš!!

-Miķelis!!

-MĀRTIŅŠ!

-Rodrigo!!!

-WTF?????

Bija tiiiik jautri. Sākot jau ar dziedāšanu autobusā un ķiploku grauzdiņu dalīšanu riņķī apkārt un beidzot ar Mc'Donalds Happy Meal karodziņiem. Es jau zināju, ka sēdēšu ar Lauru Pūpolu un smiešos līdz asarām. Bļāviens, tā meitene ir pilnīgs Uldis, nu. Jā, kliedzu līdz pazuda balss. Zvēru pie Dieva, gandrīz visiem bija par toni zemāka balss. It īpaši jau Alvim, kurš Donaldā man čarkstēja blakus kā radio. Nevarēju nesmieties.

-Eu, Matīss, a kur tev brilles?

-Mājās

-Tu kaut ko redzi?

-Nu nē :D

Jā, runājot par brillēm. Man būs jaunas. Es nezinu īsti kādēļ, bet tas man ir ļoti liels notikums, par kuru esmu satraukta jau kopš 5dienas. 3dien man redzes pārbaude, tad varēs pasūtīt lēcas. Jēēē!

Labi, es iešu beigšu rakstīt. Kopumā iet labi, tikai dažreiz visas iekšas met kūleņus.

Mana psycho klase.

[21:44:27] PrinCesīTe*<3: blad
[21:44:33] PrinCesīTe*<3: nu (angry)
[21:44:36] PrinCesīTe*<3: Es uzspragsu
[21:44:38] Umbraško: ???
[21:44:41] Kristaa*: BĻAG
[21:44:43] PrinCesīTe*<3: 4-4
[21:44:47] Mr. Špicka: jobanirt
[21:44:49] Kristaa*: NAHUJAAA NUUUUUUUUUU
[21:44:51] Umbraško: HAHAHA, soo funny
[21:44:53 | Rediģēts 21:44:57] Umbraško: :D:D:D
[21:44:58] Kristaa*: BLA KRISTA
[21:45:03] Umbraško: Nu bet smieklīgi, nu
[21:45:03] Umbraško: :D
[21:45:04] PrinCesīTe*<3: Ej nahuj sor
[21:45:07] PrinCesīTe*<3: :D
[21:45:07] Kristaa*: VA NE!
[21:45:09] Umbraško: :*:*
[21:45:13] Umbraško: Jums abām


Bez komentāriem. Bail palika ar viņiem uz hokeju braukt.

[21:50:21] Kristaa*: ammm krist tu tikai pamegini hokeja pateikt ka smiekligi :D čist dabusi no kada pa zobiem
[21:50:22] Kristaa*: :D
[21:50:29] PrinCesīTe*<3: No manis un Kristas
[21:50:29] Mr. Špicka: wowo
[21:50:32] PrinCesīTe*<3: Dabuusi
[21:50:39] PrinCesīTe*<3: (highfive)
[21:50:41] Umbraško: Nu bet sapriecājāties par ātru
[21:50:42] Kristaa*: no alvja arii
[21:50:42] Mr. Špicka: :D:D tada banda
[21:50:45] Mr. Špicka: :D
[21:50:48] PrinCesīTe*<3: :D
[21:50:52] PrinCesīTe*<3: Kriitinju banda
[21:50:54] Kristaa*: mes vnk (h) hokeju :D
[21:51:04] PrinCesīTe*<3: Jeah (h)
[21:51:15] Mr. Špicka: es nez es tajaa hokejaa visu pateikshu ko vien var pateikt :D
[21:51:23] PrinCesīTe*<3: Es arii Spikis buus viileis
[21:51:31] PrinCesīTe*<3: Kad saksu lamaties
[21:51:31] PrinCesīTe*<3: :D

[21:53:16] Kristaa*: YEEEEYYY NORAIDIJUMS
[21:53:17] Mr. Špicka: vismaz
[21:53:21] PrinCesīTe*<3: Vismaz
[21:53:31] Umbraško: vismaz?
[21:53:35] Umbraško: es tā, tagad iekļaujos
[21:53:36] Umbraško: :D
[21:53:48] Mr. Špicka: kads var izmest vinju? :D

Tas, ka es tieši pirms nedēļas sēdēju tepat un raudāju ir nekas. Bet tagad ir scēna, jo viņai redz ir slikti. Un nedēļu atpakaļ arī iekšās dabūju es. Jo aizgāju. Bet tad mēs dzīvojām laimīgi, it kā nekas nebija noticis. A man sāpēja un neviens neatvainojās.

Šodien, redziet, es ''neuzvedos tā, kā vajag''. Un es pat šo nopelnījos ne par ko. Es jau braucot uz turieni zināju, ka nekas labs nebūs. Un nav. Un atkal mēs nerunājam, atkal es braucu prom. Ja es vispār nebūtu, būtu viņiem abiem nauda, dzīvotu laimīgu un viņiem pat kopā nebūtu jādzīvo.

Un vēl es daudz ko zinu, bet es nesaku, jo man bail teikt.

Es vienkārši ļoti gribu prom šovakar.

Ja es sevi redzētu no malas, tad droši vien man būtu žēl tā cilvēka.

Tāds mazs, nevarīgs emo. Vismaz šovakar un droši vien vēl kādas dienas vai nedēļu. Pat nezinu, ko iesākt. Ņemties, cīnīties, pretoties. A vispār vēl ir vērts? Es nezinu, pat nezinu, ko lai dara. Vienkārši ir tik... stulba sajūta. Smaga. Atkal- kad liekas, ka viss ir ok, kkas jūk un brūk. Īstenībā es to jau gaidīju. Zināju, ka viss ir pārāk priecīgi, lai būtu jauki. Zināju, ka man bija pārāk foršs brīvlaiks un, ka par daudz esmu smējusies, lai neraudātu. Tā stulbi. Nezinu arī, kā lai izstāsta.

Jātiek pāri sev, jātiek galā ar sevi. Un vispār es te briesmīgi murgoju. Laikam kāda iesākās nedēļa, tāda arī tā paies. Nuja. Rīt jau vien 4 kd jāraksta. Tas tā... ''forši''.

Vispār es kādreiz būšu spējīga pateikt VISU? Visu, kas moka no 7 gadu vecuma. Man liekas, ka nē. Es nezinu kāpēc, bet man ir kaut kāds respekts, kura nav pret mani. Nu zin kā... Ajj, ne tas vien arī. Tādas sīkas, mazas, stulbas problēmas krājās un tad maisam gals vaļā. Labi, nav mazas problēmas, bet citas arī. Un nāk jaunas, bet es vēl ņemos ar vecajām. 

Ā! BTW, man ir līgavainis, kurš ir sācis iet bērnudārzā. Kad pļāpāju ar viņu pa tel, tad viņš teica, ka viņam tur patīk, jo ir ar ko spēlēties. Tad viņš mani telefoniski sabučoja. :)

Vēl es brīvlaikā biju Aucē pie Kristas, bija nenormāli jautri. Es viņas fotoaparātā sabildēju savas ūbermākslinieciskās bildes. Arī atklāju, ka man ir personīgā teritorija (10 metri rādiusā) un bail no ēzeļiem. Jāju ar Dūpleksu, Vajeika piespieda. Tas zirgs ir patiesi jauks... man pa gabalu :D Es tur biju galvenā suņu gane, tie gan bija baaaaaaaaigie mīļumi. Tādi mazi, maziņi ^^

Man patiešām bija ļoti, ļoti bail. Un es pat rokas nevicināju un strauji nekustējos.

Mans mazais kaķītis. Plānojas būt krustdēliņš :)

Tāds kā atskats.

Sen nebiju te rakstījusi. Nezinu, laikam nebija laika. Pēc tās sasodīti fufelīgās dzimšanas dienas vispār neko negribējās darīt. Tad nedēļa skolā, no kuras es neko neatceros, bet tad 15. oktobrī kāpu ļotenē un lidoju uz savu dzimšanas dienas dāvanu- Turciju. Lai arī visās laika ziņās bija teikts, ka tur ir ~ 18 grādi un lietus, tas bija pilnīgs FUFELIS. Atbraucām, nākamajā rītā, kad gājām ārā- 24 grādi, saulīte spīd, viss perfekti. Ok, 1dien vēl lija, bet tad es gulēju gultā ar temperatūru, sāpošu kaklu un iesnām (jā, es tur saslimu, tas nebija forši, bet tas neliedza man ne sauļoties, ne braukāt pa ekskursijām).

Pirmajā vakarā, kad atbraucām mēs nogājām lejā un sēdējām pie galdiņa. Zinta pasūtīja mums ūdenspīpi, kura bija TIK stipra, ka visas klepoja (pat Zane).

Otrajā dienā devāmies izlūkos un svinējām Zanes 25-u gadu jubileju.

Ķipa romantika

Nu un tad viss sajuka. Atceros tikai to, ka mēs otrdien bijām kalnos (Taura kalni). Ausis krita ciet, kad braucām augšā. Skati pasakaini, bijām 1500 m virs jūras līmeņa (Latvijā augstākā visrsotne ir ~300 m) Mazliet salikšu bildes un sarakstīšu klāt.

 Granātāboli kokos. Da tur visa paika kokos aug - citroni, apelsīni, granātāboli, olīves, hurma. Gan jau arī kkur nutella.

 Viņiem ir nežēlīgi garšīga melnā tēja. Varēju dzert cauuuuru diennakti :) Es kā vienmēr sarkana.

 Kāpēc ne? Sniegpulkstenītes Turcijā? Oktobra vidū? U mad? :D

 Ar mammu pie mūsu džipa. Hahaha, tikai tagad pamanīju, ka arī Zane iekšā.

 Te laipns turku čalis spieda mums granātu sulu. Tā bija tik stipra, ka pusglāzi tik izmocīju.

 Ok, bildes ir jauktā secībā. Te mēs braucam uz kalniem. Aizmugurē vācieši, kuri mūs aprunāja, bet Zane visu saprata

 

 Es sarkana, peldkostīmā un ar pāgrieztu smaidu pie viena no labākajiem bezalkoholiskajiem kokteiļiem pasaulē. Garšoja pēc kožžžžžžžžļenes.

 Turku pavārs pie galda. Tur mūs tiktiktik labi baroja. Es parsvarā uz salātiņiem un rīsiem, jo pārējais mammai garšoja, man ne īpaši :D

 Superduper jautrais kalnu gids iepozē ar mums. Pēc tam paprasīja 10$

 Kurām divām džūdām ir temperatūra un apnikusi iepirkšanās, mmm? Pēc tam sapirkām čipšus un gājām uz numuriņu gulēt.

Tie divi  numuriņi augšā (viens, kuram zils dvielis un blakus pa labi) ir mūsējie. Man bija bail, jo mums bija stūris un  onka blakus varēja iekāpt mūsu balkonā, bet viņš tā nedarīja :D

 Somekinda ūdenskrītums. Tur bija giiiga akmeņi. Ir bildes, kur tur uzrāpusies mana mamma, lai varētu salīdzināt, bet tās nelikšu.

 Hurma kokā :)

 Tikai kalnos var sajusties kā maza, maza niecībiņa. Patiešām.

 Gājēju iela. Vieta, kur var dabūt līgavaini 5 minūtēs un kur tev paprasīs, vai tavas acis ir īstas

 Ar mammu iepozēju pie galdiņa pie viesnīcas. Mcāmcī.

 Par skaistu skatu neesamību tur patiesi nevarēja sūdzēties.

 Jūra vienos oļos, bez šļopkām tur nevarēja pastaigāt. Bet bija tik smieklīgi, kad kāds gāja peldēties :D Cilvēki vnk krita.

 Palmas ir vieni no maniem mīļākajiem kokiem.

Turku vīrieši nežēlīgi ātri sadusmojas. Tad gan vajadzēja laisties lapās. Un viņi arī ņirgājās un varēja vienkārši cilvēku nosaukt par ''veģmu'' ''žadzinu'' vai ''sučku''. Pavisam normāli.

Kad iznāk no jūras peldēties un nožūst, tad uz ādas parādās tāds kā sāls. Buah, tas nebija patīkami. Arī sāļajā ūdenī momentā viss surst. Vēēē.

Es lidoju pirmo reizi. Pacelšanās bija briesmīga es visu laiku teicu ''ak dievs, ak dievs, ak dievs'', pieķēros pie Zanes rokas un asaras acīs saskrēja :D

Vēl prikols- sēžu, klausos mūziku un skatos pa iluminatoru. Vienā brīdī saraustos, izņemu austiņas un skatos- VISI BĻAUJ. Kko random bļauj. Es tāāā sabijos. Jautāju Zanei ''Kas notiek?!'' (paralēli jau domāju par to, kur atradās glābšanas veste :D) un viņa atbildēja, ka vnk jaunlaulātos sveic. Omg, kāds fail tas bija :D

Tad vēl lidmašīnā visādi blondismi nāca laukā (laikam retinātais gaiss bija vainīgs). Sēdēju un Zanei teicu- nu re kā. Jūs teicāt, ka Turcijā mākoņains, a te augšā tik saulīte spīd! Zane: Muļķe, mēs esam virs mākoņiem :D

Mājās lidojot man priekšā sēdēja viens no jaukākajiem zīdaiņiem pasaulē, tāpēc man bija ko darīt.

Šovakar mamma: Nu, Krista, ja man pieliek atvaļinājuma pabalstu, tad nākamvasar ar autobusiem uz Itāliju?

MISSION ACCEPTED!

Es esmu izlēmusi. Ne jau to, ko vilkšu rīt, par ko strādāšu vai arī cik bērnus es gribēšu. Es esmu izlēmusi, ka nepalikšu te. Es nevarēšu. Īstenībā es jau tagad nevaru un man sāp, ka, iespējams, es nebūšu  tur un  tas, kas vēlos būt. Jā, es interesējos par skolēnu apmaiņas programmām, jo tas ir tas, ko patiesi vēlos, bet man neviens nedos Ls 4500, lai gadu būtu tas, kas gribu.

Pusgadu atpakaļ es tiešām biju tā, ka ''nē, te var palikt, te var strādāt un dzīvot''. Vakar es sapratu, ka gribu prom. Ļoti, ļoti gribu, bet ne jau tapēc, ka ''damn, es esmu pārāk laba un blablabla'', bet es te nevaru. 

Es esmu gatava strādāt kaut vai tagad, lai sapelnītu to naudu, kuru vajag. Es netērēšu savu dzimšanas dienas naudu, bet es zinu, ka ar to nepietiks. 

Ajj, galvā tāda putra, ka nevaru te uzrakstīt. Vienkārši ir tā, ka nekas neiet uz labu. Nekas, pilnīgi nekas. Laikam būs jāpievēršas tādām grāmatām, kā ''The secret'', lai kaut ko saprastu. Es visu laiku ceru kā tāda muļķe, lai mierinātu sevi. Arī tas vairs nesanāk.

Un ak jā, dzimšanas diena. Sveces nepūtu, mājās negulēju, sastrīdējos, raudāju un tās krītošās zvaigznes neredzēju. Happy sweet 16, Krista. Ir lietas, kuras es nekad viņiem nepiedošu, nekad.

Kopš šī brīža es nelietošu alkoholu vispār. Ja agrāk bija doma, ka ''tad, kad...'', bet tagad ir savādāk. Nekad un kopš 16 gadiem.

Tas ir tieši tas, ko es domāju par argumentētajām esejām.

Bez komentāriem.

Todays favorites.

CM Punk

retweeted by KrristaU

“@Tyagiinbhw: @CMPunk u r a stupid son of bitch.” Totally.

http://www.delfi.lv/news/national/politics/nakamnedel-latvija-bus-verojams-drakonidu-zvaigznu-lietus.d?id=40946131

Es zinu kādu, kurš savā dzimšanas dienā sēdēs uz soliņa un skatīsies, kā krīt zvaigznes. Varētu teikt, ka tā būs lieliska dāvana.

If we don’t kill ourselves we’ll be the leaders of a messed-up generation
If we don’t kill ourselves will they believe us if we tell them the reasons why
Do we take it too far, take it too far
Did we chase the rabbit into wonderland
There’s a hundred grand, will they understand
It was all to stay awake for the longest

Example-stay awake

Arvin Van Buuren- feels so good

Calvin Harris- feel so close

By the way, es esmu atsākusi skatīties (mana personīgā narkotika). Esmu noteikti paspējusi sakrist Annai uz nerviem,  bet es nespēju nomierināties. I'm soooooo fired up! Neaiziešu čučēt vēl līdz 2.

Man rīt ir 3 kontroldarbi. Nu jā... Sūdīgi man.

Tā ir mana māsa Vijolīte,kurai ir Mersedess,baseins un istaba ponijam... /Hiacinte Burkā/

KURŠ gan neatcerās šo leģendāro frāzi?

Pilnīgs bērnudārzs. Kā spēlējot bārbijas. ''Man būs rozā kabriolets, milzīga māja un miljonārs pie sāniem''. Ak vai.

Vienkārši... ahh. Daudzas lietas liekas tik bērnišķīgas. Es pat nespēju izskaidrot. Nu damn, nedzīvojam mēs visi Gossip Girl, kur visi ir bagāti, briesmīgi izskatīgi un ar labām manierēm. Wuāāāāāā, ironija šodien plūst no manīm laukā pašai nemanot.

Vispār man ir jāmācās pasaules valstis, jo pirmdien jāatstāsta un man liekas, ka ir sestdienas vakars (ir piektdiena). Elvis pirmdien dzirdēs kko jaunu par sevīm, jo pamodināja mani šorīt. 

Laikam man iet labi. I guess. Un vispār viņi paliks. Vismaz šodien tā saka. Es arī domāju, ka tā būs. Es ceru. Un es saprotu par to pārdomāšanu- tā galu galā nav tāda random joka lieta, par kuru var nolemt jebkurā laikā.

Un ja tiešām Puiks ņēma šodien pie sirds visu ko es teicu, tad jau atkal... sūdīgi man :D *forever alone face, viņa man piezvanīja un pateica, ka ir ārā, bet nepasauca mani, bet tur bija bogdana mazais  draudziņš un es arī nemaz negribēju iejaukties*

Un es pagājšnakt murgoju par viņu. Pateicu visu, visu ko es domāju. Viņa tur bija un man nepalīdzēja, bet sāka attaisnot viņu. Varbūt labi vien ir, ka Elvis piezvanīja.

Nu vispār, jā, man šovakar baigā dusma, es eju čučēt, bet JS sērija bija AWESOME un vispār es vakar redzēju Night of Champions, bet jau parīt ir Hell in a Cell,  tākā esmu atpakaļ zirgā, es joprojām mīlu tos šovus.

Es jau biju to iedomājusies.

Dzīvotu kaimiņos, brīvdienās mēs ietu laukā. Būtu tik forši. Es viņus redzētu tik bieži, ka man apniktu, bet es zinu, ka neapniktu, jo nekad neesmu mīlējusi kādu savu radinieku. Es redzētu kā viņš aug un varbūt izņemtu no bērnudārza, ja es varētu. Man būtu kāds 150 metru attālumā, ar kuru es varētu runāt par un ap visu. Man ir tik žēl, ka es nevaru palīdzēt. Nevaru un viss. Un dažbrīd paliek kauns, ka pašiem iet labi (cik nu labi, jo visi esam ar viņiem un tomēr). Liekas, ka viņi negrib, lai palīdz. Viņa piedos un brauks atpakaļ, kaut gan tas notika pirms gadiem sešiem un notiek vēl šodien.

Es tikai ļoti gribu paņemt viņu un dikti, dikti samīļot. Viņus visus trīs.

Un man ir jāmācās samierināties. Es vienkārši nebiju nekad jutusi tādu sienu pret mani. Pat nezinu, kā lai izskaidro. Ja sākumā likās jocīgi un dīvaini, tad nu jau paliek skumji.

Arī bagātie raud un nabagie smejas.

Ā, es piemirsu, bet man šitas liekas vienkārši ĀSOM. Evai ir pašai sava mašīna! Like omg, how cool is that? Tā pat neskaitās mašīna, bet gan ''kvadracikls pasažieru pārvadāšanai'', kuram ir tikai gāze, bremze, stūre, atpakaļgaita un neitrālais. Nu izskatās pēc vienkāršas, mazas mašīnas, kura atgādina Smart auto.

Viņai pašai ir B1 kategorijas tiesības un ar to var tā mierīgi braukāt. Ei tu nost, cik tas ir forši vnk ielekt savā ''kvadraciklā'' un atbraukt uz treniņu. Es nezinu, man tas liekas baigi forši, uzreiz var sajusties kā pieaugušais, hahaha :D 

Nuja, bet mani pat ar riteni pilsētā nevar laist (Dies pasarg, Krista Vajeika ir to pieredzējusi) un nezinu, vai tiešām 18 gados es spēšu nolikt mašīnas tiesības.... vai 19 gados... vai 35 :D

Raise your weapon and it's over.

Šodien esmu ļoti lepna par sevi. Varbūt kāds to dara katru vakaru, kāds reizi nedēļā, bet es ar tādām lietām nenodarbojos. Nu vienkārši riebjas man skriet. Neciešu, es pati nezinu kāpēc. Tad jau labāk 3h no vietas dodu vaļā Ingas treniņos. Tur vismaz kompānija jautrāka :D

Nu okok, ne par to stāsts. Es sportā noskrēju uz 10. 1 stadiona aplis = 1 balle. Pati cerēju uz 6 vai 7, bet es noskrēju. Ieliku austiņas un jozu. Protams, ātri es neskrēju (vienkārši, jā, es esmu patizla), bet noskrēju visu to gabalu. Finišēju pēdējā (who gives a shit, jo izrādījās, ka es laikam noskrēju 11 apļus. Protams, ka tādas lietas notiek tikai ar mani). Pēc sporta stundas izrēķināju, ka es biju noskrējusi 1/5 daļu no ceļa Jelgava-Līvbērze, tāpēc es pēc ilgstošiem treniņiem varētu skriet uz mājām, nevis tērēt naudu, bet tad Agnese teica, ka tas jau, BET PROTAMS, ir labāk nekā braukt ar riteni :D

Tā nu ar pilnīgi ļenganām kājām devos uz Daces dzīvokli. Atpūtos'n'tad treniņš. Jautri bija...  neskaitot to, ka apmēram ceturtdaļu visa treniņa es ar Ēriku, Kristu un Evu nosēdēju laukā un pļāpāju. Uzzināju, ka Signija ar Ēriku taisa pašas savu mācību firmu un mācīs bērniem dejot. Par treniņu ņems tikai LVL 0.30, tākā es domāju, ka tas ir ideāli, lai mazi bērni bērnudārzā stundiņu palēkātu. Thumbs up, ceru, ka izdosies.

Tā nu atbraucu mājās un atpūšos. Prieks, ka jāmācās pilnīgi nekā nav, jo rīt sporta diena. Protams, ka šodien mēs uzzinājām daudz jauna par mūsu klases audzinātāju (Piemēram, viņš jau 3 gadus ir veģitārietis un rīt vilks tās pašas bikses, kuras šodien), bet es domāju, ka rītdiena būs ideāla. Brauksim ar riteņiem, Annas tētis man ''aizšaus'' vienu, viss čikiniekā. Man liekas, ka tas mūs visus vienos vairāk, nekā ja mēs nosēdētu stundu autobusā. Es jau saku, ka tā arī ir labi, bet man patīk mūsu ideja, tikai mums vēl spēle jāizdomā (Krievu rulete diez derētu?) Tad nu jā... Lietusmētelītis vēl jāiemet somā, rīt no paša rīta iešu modināt Uzari (tas nekas, ka es tikpatkā nezinu, kur šāmējā dzīvo), tad pie Annas pēc riteņa. Pa ceļam Rimi jānopērk visādi sūdiņi un ati-desa delikateses, lai mēs ar Annu varētu piebāzt mūsu kuņģus kopā :)

Tā nu man šodien gāja. Jap, arī visu vēstures kd nodrukājām no  grāmatas. Savā ziņā priecājos, ka mums Turlava :D

Ja tāda ir laulība, tad laikam jau es neprecēšos, bet viņš ir prom. Un neviens nezin, uz cik ilgu laiku, bet ir prom. Virtuves gan vairs nav, viss ir izdemolēts. Man bail par viņiem, man patiešām ir. Un žēl viņas. Viņa ir tik jauka un nekad neko tādu nav pelnījusi. Es gribu sakravāt mantas un braukt tur. Palīdzēt, es pat nezinu ko. Palīdzēt savākt, pieskatīt, saņemties. Ir tik grūti runāt pa telefonu un malt, ka viss būs labi, būs labi, būs labi, bet tagad nebūs. Nebūs tik labi, kā bija 10 gadus atpakaļ. Tā tiešām notiek visur?

Un svēts zvērests, kuru esmu sev devusi jau no 10 gadu vecuma. Es nekad nelietošu alkoholu tad, kad man izveidosies (sāks veidoties)  ģimene. Arī ne šampanieša glāzi vecgada vakarā. Es esmu gājusi cauri daudz kam, lai to saprastu. Pārāk daudz. Pat notikumi, kas notikuši tad, kad bija man 7 sēž iekšā un grauž vakaros, kad jāiet gulēt. Es nekad nepieļautu, ka kas tāds notiktu ar maniem bērniem, jo es viņus mīlēšu pārāk stipri, lai darītu viņiem pāri. Tas arī viss. Arī man šovakar sāp.

#np the pretty reckless- heart

Uhh, kas par vakaru. Tāds tukšs. Nu visa diena jau arī.

Šodien svētdiena, rīt uz skolu. Nezinu kāpēc, bet gribās. Varbūt jau tāpēc, ka klase sāk atvērties un viens otru sākam iepazīst. Es nezinu, bet man patīk. Forši. Esmu sapratusi, ka esmu sirēna, 

bet nevis tā pārdabiskā būtne, kura liek lekt no klintīm un ar skaistumu pievilina, bet tā, kura spiedz kā negudra.

Akjāā, šodien bija baigākais GG maratons. Esmu jau 4. sezonas pusē. Nezinu ko skatīšos tad, kad beigsies sērijas.

Sāku aprast arī ar dejošanu. Tā forši tur :) Biju jau piemirsusi, cik kopumā superīgi ir. Ar pašu Ingu jau priekšgalā. Dita ielika video no Dziesmu svētkiem. Ček it out.

Padomājiet tik, mums pie šitāda mazā, blondā cilvēka dejot jāmācās. Hahaha, pēdējie treniņi vispār bijuši episki, wooohoo!

Un jāatcerās, ka Intrigā nedrīkst skumt, savādāk visi uztaisīs tādu group hug un visādas pārējās izdarības, ka elpot nebūs ko.

Nuja. Tā arī man iet. Labi. Tikai tas, ka manā istabā atkal ir briesmīgi auksts. Mana istaba ir:

a) Vidējā istaba

b)Vismazākā istaba visā dzīvoklī

bet te ir auksts kā ellē(ok, es tikko sapratu ar ko man asocējas elle t.i. vieta, kur visur ir uguns un karsts, tāpēc labāk teikšu auksts kā antarktīdā)! Vienmēr! Es jau saku, ka man te dzīvo kkādi rēgi, kuri neļauj gulēt un taisa tik aukstumu. Man patiesi nebūtu nekas pretī, ja viņi tik sildītu.

Vakar manam vec-vectēvam palika 84 gadi un mēs visi bijām ciemos. Biju ar mammu, ar mammas abām māsām un viņu bērniem (paši labākie brālēni un jaukākā māsīca pasaulē, ticiet man!) un kārtīgi izdauzījos. Es nezinu, kāpēc man tik ļoti patīk opja mājās (trust me, tur ir vājprātīgs grausts, pa gadiem jau viss brūk)... Bet nu tur ir TIK forši. Uzzināju savu radinieku  vārdus līdz pat vecvecvecvecvecmammai. Atradu pastkartes, kuras sūtītas ap 50. gadiem. Atkal spēlējos ar to superīgos reizināšanas mašīnu. Izdauzījos ar sīčiem. Sajutos kā riktīga sīkā, bet tik jautri bija. Ak jāā, mēs uzgājām mājas daļu, kurā nekad nebiju bijusi, jo tā bija izīrēta citiem cilvēkiem. Tad vēl mēs opim ziemai savedām malku. Arī Artis pagales stiepa.

Tad atbrauca mammas māsīcas, ar kurām kontakts tā dikti zudis. Labi, ka nesagaidījām Santu, man pašai arī to negribējās. Liekas, ka viņa vienmēr skatās no augšas (viņai ir arī savi iemesli), bet nu darbu Dstyle nekad neiešu viņai prasīt un arī Ellas autogrāfu man nevajag, pateicos jau iepriekš :D

Tas arī laikam viss. Un nu dziesmiņa, kuru klausos pāris dienas nonstopā.

Šovakar es neciešu savu dzīvi.

Kā man var būt tik auksta māte?

Dabūju bildes 'n' video no telefona

Tā nu tur bija daudz kas sakrājies. Jap, pārsvarā atmiņas. Gan vasara, gan vēl iepriekšējā klase. :)

 Pavasaris. Atceros, ka te es braucu no Kalniem uz Saldu, lai paēstu brokastis :D Pāris dienas pēc Lieldienām. Bildēju tāpēc, ka bija baaaigais sniegs.

 Baigi saulainā Vajeika spēlējas ar Magnētiem. Fizika.

Ou, jā, patika mums fizika. Skatoties uz tagadējo skolotāju, liekas, ka Līcis baigi pietrūks.

 Vēsture. Karš kā nekā :D

 Tās kājas ir Rutai. Bija baigi auksts, viņai sala un apsedza ar somām. Blakus lkm iepozē Viesturs.

 Raimonda gop-stop mūzikas stundā. Man liekas, ka šī bija pēdējā stunda un mēs rakstījām tās vēstules Brankai :D

 Vasara. Mēs ar Ievu būvējam kāršu namiņus.

 LIKE A BOSS :D

 Ojāra darbā. Jap, Ieva bija mans pirmais šī vasara auklējamais.

 Kaķis, kuru atradām. Es viņu nokristīju par Žužū, bet viņu visi sauc par Čiepu. Pati pieradināju :)       ~ jūlija sākums te.

 Čisto pa latišski! Tikai Līvbērzē var atrast vairāk krievus nekā Daugavpilī un tikai Līvbērzē tīri latvieši kļūst par krieviem.

 Ja jūs kārtīgi ieskatītos, tad redzētu, kā mēs ar Vajeiku saslēdzam riteņus. Tur jau sanāk divi vienā gop-stop :D

 Mēs baigi izmirkām. Braucām no promenādes. :D Un uz :D

 Puiks. Kārtējo reizi sēžam pie kultūras nama, tur vienmēr ir frīkin jautri :D

Vakar. Bogdans atklāja panorāmas skatu savā fotoaparātā un es paspēlējos ar savējo.

Tikai mēs izdomāsim stipra lietus laikā sēdēt zem klajas debess trijatā saspiedušās :D

Vajeika žāvē matus.

Līva brauc 8)

Ar mani kkas laikam vairs nav kārtībā.

Replayreplayreplay.

I want justice I want you overthrown
I want courage
I want to stand alone
I want your arrogance and I want your pain
I want your everything and I want your head

I want justice I want you overthrown
I want courage I want to stand alone
I want your arrogance and I want your pain
I want your everything and I want you dead

I want justice I want justice
Give me justice and I want you dead

Rev Theory- Justice

Give me hell yeah!

And give me a hell give me a yeah

Stand up right now

Get ready to go she ain't movin' slow

She's takin' control

Pushin' the pedal through the floor

I'm beggin' for more you better hold on tight

Rev theory-Hell yeah

Es biju pilnīgākā muļķe. Kā es varēju tā domāt par cilvēkiem tikai no tā, ko redzēju bildēs? Omg... Man ir TIK jautra klase (ofcourse there are exceptions)... Liekas, ka mūs visus vienos smiešanās par skolotāju. Tur nav patiešām nekā ļauna, bet... bez tā nevar iztikt. Viņš ir interesants :D Vārds ''interesants'' jāizmanto, lai pēc iespējas saudzīgāk aprakstītu viņu. Man liekas, ka viņā ir slēpts pedo. Sēdēšana pirmajā solā tiešām nav tas, ko vēlos, bet kurš gan mainīsies :D

Šodien pirmās divas bija matemātikas. Bija tik jautri. Sadalījāmies komandās un spēlējām kkādu spēli, kura visiem otrās stundas beigās apnikās. Mūsu komanda (Es, Anna Marta, Elvis, Kaspars un divas meitenes no F klases) palikām otrajā vietā un ēdām konfektes. Brīnos, ka mēs ar Ērmani tik fckin labi satiekam. Hehehe.

Tad bija divas krievu valodas. Es esmu no visas sirds priecīga, ka mācos pie Ivanovas. Vismaz krievu valodā būšu sekmīga, ha :D Visu stundu mācījāmies pamatus, tie man jāatkārto.

Tad bioloģija. Nolīdām ar Annu pašā galā (man ar to skolotāju nav tā pati jaukākā pagātne, bet ko nu tur stāstīt- būs baigi gari). Sākumā nepārsēdināja, bet tad pamanīja, ka es esmu ar brillēm... Tad visus ar brillēm sasēdināja pirmajos solos. Mēs ar Annu tikām otrajā. Tāda diskriminācija, ha :D Laikam jau sapratu, ka viņa grib kā labāk un mani nemaz neatceras. Šī pirmā bioloģijas stunda bija nāvīgi forša un interesanta.

Un tad.... Hehehe. Klases stundas. Eeeeei tu nost, kā viņš mani pirmajā sakaitināja. Blenzu vienā punktā cerēdama tur izdedzināt caurumu. Viņš runāja un aiztika tādas tēmas, kuras viņš nedrīkstētu. Tur bija TIK daudz viņa viedokļa, ka šķērmi metās. Bija pat jāiziet no klases un jānomierinās savādāk jutu, ka bļaušu viņam pretī. Man tik patika viņa teikums : ''Es jau brīnos par to, ko jaunieši redz. Vecāki ballējas un nespēj ballīti iedomāties bez alkohola. Vismaz 99% Latvijas tādu ir,bet es esmu labais tēls, tas izņēmums. Man ir jautri arī bez alkohola'' Nothing more to say.

 Džīzas, kā es gribu Līci atpakaļ... Lai cik skumji tas nebūtu. Fizika man patīk, bet ne jau noteikti pie Spīķa. :(

Nu beigšu rakstīt. Gribu tik teikt to, ka ir superīgi. :) Pagaidām viss iet uz labo pusi, tikai esmu nesaprašanā par pāris lietām. Nekas, gan jau nedomāsies par to vairs. Ja cilvēks grib nekontaktēties, es jau neko.

Tu esi, tu esi vasarāāāā-āāā

P.s. Man te nav garumziimju.

Sen sheit neesmu rakstiijusi. Tas ir tikai un vieniigi laika truukuma deelj. Es pat vakar pateicu Agnesei ''Kam gan vajadziigas datoratkariibu nometnes, ja varu atbraukt sheit''. Taa ir. Te visu dienu ir ko dariit. Gatavoju sheit eest, pieskatu savu visvisvisvismiiiiiiljaako mazo zeenu pasaulee un lasu. Shkjiet, ka buushu izlasiijusi ljoti daudz shovasar. Kalnu biblioteeka gan ir baigi labaa. Sheit ir ljoti daudz jauno graamatu, kuras ir graamatniicaas kaa jaunumi. Taa nu es te dziivojos.

Sheit, Kalnos, es tieshaam attiistu savu gatavoshanas skillu. Gatavoju salaatus (un ne tikai) uz nebeedu. Priecaajos, ka Agnese ljauj man taa darboties, mana mamma nekad taa man neljauj. Vinja labaak izdariis pati, lai ir aatraak, labaak un vienkaarshaak, un es seezhu un skatos. Ticiet man, taa gan es neiemaaciishos gatavot eest. Agnesei gan ir pavisam cita domaashana. Rainers jau 6gadu vecumaa cepa pankuukas, ja vinjsh veeleejaas. Arii tagad vinjsh maak ljoti daudz. Tikai ar sakaartoshanu peec tam gan ir probleemas... :)

Mans mazais miiljaakais puika pasaulee ir paaudzies un es to nespeeju pienjemt. Man vinjsh gandriiz vairs nav vispaar jaapieskata. Tikai divi gadi, bet taads sapraatiigs, liels puika. Tie teikumi gan ir graujoshi, kas naak no vinja aaraa. Taa var paarsmieties. Es nespeeju uz vinju raaties, Agnese arii nevar. Vakar vinjsh izvaartiijaas dubjljos. Nu nevareeja notureet nopietnu sejas izteiksmi un baarties. Tas nebija iespeejams.

Veel pirms tam biju Stokholmaa. Vairaak draamas un beedu, nekaa prieka. Nopirku ljoti maz. Vismaz tiku pie melnaam sirsninjbrilleem, haha. Par to es priecaajos visvairaak.

Shii vasara vispaar nav no taam, kura ir baigi izdevusies. Es ceru, ka naakamaa buus jaukaaka. Tagad man tik atliek labot savas kljuudas. Visvairaak mani shokee cilveeks, kursh peec liela striida pasaka ''Ok, paliekam pazinjas. Tu nerunaa taalaak meeslus par mani un es nerunaashu meeslus par tevi'' un BOOOOOOOOOOOM naakamajaa dienaa tiek izstaastiits viss. Wtf, es tieshaam biju shokaa. Tajaa briidii pazuud viss. Es izdariju kljuudu, kuru centos labot, man smagi uzdirsa un veel nodeva. Bet es dziivoju taalaak. Censhos. Tieshi taapeec es esmu Kalnos, jo te tik vari dariit un nedomaat. Tikai vakaraa, kad apgulies gultaa, esi izlasiijis graamatu un vairs nav ko dariit, paliek skumji. Tas arii viss.

Par lasiishanu runaajot. Es nekad nebiju taa raudaajusi par graamatu, kaa vakar. Pa divaam dienaam izlasiiju ''Beerns, kuru nesauca vaardaa'' un taas turpinaajumu ''Zeens, kursh izdziivoja''. Gribu veel izlasiit tresho ''Viirs vaardaa Deivs''. Taas iisteniibaa ir autobiograafijas. Lai gan pirmajaa ir aprakstiiti asinis stindzinoshi notikumi, otraa, manupraat, ir smagaaka, gruutaak panesama. Tajaas ir par Deivu, kuru no ~6-12 gadu vecumam vardarbiigi iespaidoja maate. Vinja sita vinju katru dienu, lika seedeet pashtaisiitaa gaazes kameraa, dedzinaaja virs pliits. Nu tur nevar taa paskaidrot, jaalasa pasham.

Gribeejaas uzrakstiit tikai paaris rindinjas par skolu, bet atkal sanaca shitaa. Liidz skolai ir triis dienas un man ir ljoti bail. Manupraat, es tur esmu gandriiz vieniigaa, kura nav no pilseetas. Vecajaa klasee tas nebija taa wow, jo mees bijaam daudzi cilveeki, kuri bija no novada, bet tagad... buus savaadaak. Labi, ka ir Anna. Huh.

Davai da Vaidavai! :D

Marina mani tikko superīgi atšuva, viņa vienkārši pateica man, ka es esmu pārāk dīvaina un aizgāja gulēt. Cool, huh? Man arī patīk :D Man ir labākie draugi pasaulē.

Tagad es domāju, vai viņa to tiešām. Man sāk šķist, ka jā. Nu... emm.. stulbi man. :D

Man atkal nenāk miegs, onlainā vairs nav neviena, kuram es drīkstētu rakstīt. Hahaha, es sadzēros tēju un tagad man uznāca hiperaktīvais (tai tējai pat cukura nebija!)

Man ķip tavo iet labi. Tā nu dzīvojos.Ā, vakar uzzināju ko dikti smagu, joprojām skumjais ik pa laikam uznāk...

Ar Līvu katru dienu ejam uz bērnu laukumu, kur gandrīz katru dienu vienā un tajā pašā laikā atnāk auklīte ar bērniem. Es tiešām domāju, ka tā ir kāda vasaras grupiņa, kurā ir bērni, kuru vecākiem nav iespēja pieskatīt savus sīčus. Kopumā tādi superīgi, enerģiski bērneļi. Laipni, forši. Pirms viņi spēlējas ar Līvas mantām, viņi uzprasa:

-Vai drīkst šo te?

-Jā, jā, ņem.

...

-Kā jūs sauc?

-Mani sauc Krista. Un kā tevi sauc?

-Es esmu Tomass, bet tas ir Daniels.

Es biju dikti apmulsusi, ka viņš mani ar ''jūs'' uzrunāja. Nodomāju, ka ''wow, superīgi audzināti bērneļi''. 

Tā nu nāca viņi vienu dienu, divas. Man acīs baigi iekrita viens mazs puika. Nils. Es viņam dotu apmēram 2 gadus, nu kkā Arta vecuma. Tāds mazs ķipars, kurš skraidīja pakaļ ''lielajiem'', mācījās runāt savā mazajā bērnu valodiņā. Tik jauks.

Sēdēju vakar uz soliņa. Šoreiz auklītei līdzi bija arī lielāks puika- Vova. Apmēram nu septiņi gadi. Pamanīju, ka Vovu sāk terorizēt kkāda sīkā (~5 gadi) (Līvai arī iepriekš bija uzplijusies), sāka bērt smiltis matos, kaut ko tur bļaut virsū un tā tālāk. Puika piecēlās, maigi pagrūtda meiteni un pateica, lai viņa liekas mierā un izbeidz tā darīt. Tad tik sākās... Meituks aizskrēja pie mammuka (Māte vispār bija neaprakstāma-  ''Prada'' tirgus varianta tops, krutākie iespīlētie džinsi (sievišķis bija diezgan apaļīgs, skats pa rubli), Adike botas un skaistākās saulenes ciemā) un sāka raudāt. Supermammuks, protams, piecēlās un devās skaidroties

-Kas tu tāds esi? Paskat, ko manai meitai izdarīji! Tu, mērglis sīkais! Ko blisinies tagad? Atvainojies!

-Viņa pirmā sāka. Bēra man smiltis matos.

-A tad uzreiz ar akmeņiem jāmet??

-Nevienu akmeni nemetu!

-Aha, melos vēl te! Kā tu atļaujies vispār?? Pamana puikam kaķeni rokās, izrauj un kas tas tāds?? Varbūt ar to vēl gribēji meitenītei iebliezt?

-Nē...

-Kur tava mamma??

-Nav man mammas.

Acīmredzot, saprata, ka mammas nav laukumā -Ak tad tā! Tagad šitādus vienus pa Jelgavu laiž skraidīt! Tu man skaties tagad, pagaidi, policijai piezvanīšu! Uz bērnu namu tevi aizvedīs!

Pa to laiku auklīte bija pamanījusi ''supermammuka'' uzbraucienu Vovam. Viņa piegāja klāt un teica:

-Ziniet, viņš jau ir no bērnu nama...

Mammukam, protams, ar to nepietika. Sāka brukt auklītei virsū.

-Vajag pieskatīt bērnus! Ne velti jūs te auklīte! Paskat, es pat kaķeni atradu, šitādu teroristu nekur nevar laist!

Lieki teikt, ka sēdēju un kaunējos sievietes vietā. Un tajā mirklī es sapratu, kāpēc daudziem bērniem tādas vienādas cepurītes, kāpēc visi auklīti sauc vārdā, un kāpēc vakaros viņiem neviens neatnāk pakaļ, bet gan visi savāc mantas un iet kopā. Tik skumji palikās. Arī tagad kamols kaklā, tur jau gandrīz asaras pār vaigiem bira. Nu nevaru es. Viņi ir tik jauki, mazi bērniņi. Par ko sodīti? Tik skumji paliek, iedomājoties, ka viņiem nav ne mammas, ne tēta. Nevaru es tā. Esmu pasaules lāpītāja un viss.

Nujā. Neiet nekas diži forši. Tikai izskatās, ka 6dien ies. Manas omītes dzīvoklis ir tukšs, jāsapērk tik tur paika. Uzzināju, ka sestdien pēc spēlēm ir zaļumballe, būs fun un mums pat būs jumts virs galvas un siltas istabas, hahaa.

Un atkal domāju- kā būtu, ja būtu. Tagad jau gribās rakstīt, bet nebūtu tā diži labi.

Vīr VS Siev

[11:00:09] Krista: Neko, es piecēlos, mamma tagad gatavo brokastis un tad uz Rīgu aizlaidīsim :)
[11:02:10] papins ciiba: ko juus staigaat pa veikaliem?
[11:02:18] Krista: Jā :) Uz Dominu laikam aizbrauksim.
[11:02:56] papins ciiba: tad jau kaadas 8h staigaasiet.....
[11:03:24] Krista: Nu beidz, tik daudz jau ne (chuckle)
[11:03:52] papins ciiba: nu nu, juus jau parastu kko vazajaties nejeegaa.... baabieshu stilaa....
[11:04:02] Krista: Uldis, ja? :D
[11:04:15] papins ciiba: (flex)
[11:05:24] papins ciiba: es izskrienu parasti cauri, kko ieraugu njemu.... 1 h gatavs
[11:05:33] Krista: :P

Īstenībā vakardiena bija šausmīga. Par to vakarā uzrakstīšu.

Skatījos savu necilo dienasgrāmatu draugos un sasmējos :D

[22:47:55] Viesturīņč?: es juus blenderii samalshu un iekaroshu pasauli
[22:47:57] Viesturīņč?: savaa kugii
[22:50:13] Krrista: sauciet ātros
[22:50:17] FaiLdis: tas ir pats stulbaakais ko es jebkad esmu dzirdejis!!
[22:50:19] FaiLdis: pagaidaam
[22:50:55] FaiLdis: veel jau daudz laika
[22:51:04] Viesturīņč?: tieshi taa
[22:51:07] Viesturīņč?: laika vel daudz
[22:51:09] Viesturīņč?: MAN
[22:51:11] Viesturīņč?: a tu mirsi
[22:51:18] Viesturīņč?: tavas smadzenes shkiidiis blenderii
[22:51:24] Viesturīņč?: un vis starp mums buus cauri
[22:51:26] Viesturīņč?: muuzhu muuzhos
[22:51:48] Krrista: aļona neiedeva?
[22:51:49] Krrista:
[22:52:04] Ližōns.: VISS STARP MUMS BŪS CAURI?? WATAFĀĀK?
[22:52:27] Viesturīņč?: aghhahaa
[22:52:39] Viesturīņč?: tas ir tikkai staprp mums valdi un mani
[22:53:01] Viesturīņč?: es iekaroshu pasauli un saaksies chiekurulaikmets
[22:53:14] Viesturīņč?: bet par shusteru es vel padomashu
[22:53:38] Krrista: ELPOT, VAJAG ELPOT

[22:57:37] Krrista: viestur, izgulies
[22:57:38] Krrista:
[22:57:48] Viesturīņč?: es neguleeshu kameer neiekaroshu planeetu

[22:59:06] Viesturīņč?: sapaaroshu haribo laaciishus un radiisies gumijchiekurpasaule

[23:01:10] Ližōns.: [23:00] Matīss Chukurs..: varu dereet ka vins to pa nopietnam (nod)

Mazā bilžu rāmītī man ir bilde tava.

Vispār jau es vakar uztaisīju šeit baigi garo ierakstu, bet kkad nočakaējās un dators izslēdzās. Tieši tāpēc es rīt braucu uz Līvbērzi pakaļ savam. Besī ārā, jo gribu tikt pie sava skype, savādāk jūtos atpalikusi, bet tagad es tiešām priecājos, ka tas ieraksts nepievienojās, jo tas bija pārāk personīgs.

Man patīk, ka Līva sēž zemē un ''lasa'' bārbiju žurnālu.

Un tad atjāja princis Uldis pie mazās Līviņas un izglāba viņu. Princesīte bija sasitusi celi.

Līva vispār ir baigais špoks. Vakar bija besis, jo netiku pie riteņa, lai brauktu uz centru un sapirktos visu, ko vajag. Nezinināju, ko lai dara un izvilku ārējo atmiņu, lai paskatītos Līvas bērnības bildes un video. Sooo cute. Pēc noskatīšanās arī Dace teica, ka es ar Līvu esmu bijusi vienmēr. Un to sapratu arī es. Es spēlējos ar viņu, kad viņa mācījās rāpot. Filmēju, kad viņa sāka spert savus vienus no pirmajiem solīšiem ejot no Ulda pie Daces. Pļāpāju ar viņu un filmēju to, kā šī dejoja pēc savas otrās vārda dienas un pirmās dzimšanas dienas. Jā... :) Tagad tik priecājos.

Šodien dzīvoklī notika ''šaizīte''. Dace nezināja, ka mani zilie šorti krāso (jaunums arī man) un salika tos kopā ar Ulda baltajiem. Tagad tie ir tādi gaiši zilgani. Pats viņš vēl nav redzējis, tākā pagaidām es varu gulēt te :D

Bet nu jā... Vakar atkal dabūju dzirdēt par saviem ēšanas paradumiem... Šoreiz gan tikai neklusēju,bet pateicu arī pāris lietas atpakaļ, tikai izskatījās, ka tas diži viņu nerausta un viņš tiešām nesaprot to, cik riebīgs dažreiz ir. Jā, vakar bija dziļā morāle, joprojām vārdi skan galvā... Sāku nopietni domāt par nedzīvošanu šeit, bet Līvbērzē, bet man tiešām patīk vakari šeit. Krista vēl nav atbildējusi, bet es gribētu aiziet rīt nopeldēties, jo šīs pēdējās dienas ir bijušas neciešami karstas. Neciešu vasaru :S

Šodien sapratu, ka esmu bezgaligi noilgojusies pēc sava Artiņa. Lai gan pēc strādāšanas šeit man paliks tikai divas vasaras nedēļas es nolēmu, ka došos uz Kalniem. Galu galā, esmu pavadījusi tur tikai vienu vasaras nedēļu. Un tagad Agnese vairs nestrādā (iemesls gan dikti nopietns, es Agnesi ļoti, ļoti, ļoti mīlu un uztraucos par viņu. Ir smagi, ka viņai atkal jāiet cauri visam tam pašam, bet es ceru, ka viņa būs stipra. Centīšos būt balsts vienmēr, jo zinu, ka visās man smagajās dzīves situācijās (man nudien nekad nav gājis tik smagi kā viņai) viņa ir bijusi balsts un aizstāvis man. Es nespēju vārdos aprakstīt pieķeršanos viņai. Tiešām ceru, ka viss būs labi) mēs varēsim aizbraukt uz Lietuvu un izstaigāt visus mūsu ''īpašos'' veikaliņus, hehehe.. :) Un, jā, Arcis man ir gandrīz kā brālis, kā pašas bēbis. Es viņu baroju, kad viņam bija 5 mēneši un Agnesi aizveda uz slimnīcu, es viņu pieskatu vēl šodien, kad esmu tur, vai viņi ir te. Tas sīcis kādu dienu būs mans krustdēliņš, bet man jau tagad viņš nozīmē daudz vairāk.

Papiņš nr.2 saka, lai es beidzu lauzt viņa klaviatūru, tāpēc es beigšu rakstīt. Es ceru, ka viss būs Ok :) Jām, ceru, ka Krista atbildēs un rīt kkas notiks, hehe. Biju šodien arī apsveikt Annu Martu, grāmatiņa viņai patika. Izskatās, ka es šodien negulēšu, jo nopirku ''Skaisto Tumsu'' (''Daiļās būtnes'' turpinājums'') Ok, tad see ya soon ;)

I am a member of the butterfly culture.

Daudz laimes vārdadienā man (Haha, melnais humors).

Nē, tā jau viss ok. Ir labi. Nu, vakar bija un šodien arī. Sanāca daudz ko saprast, par sevi, ģimeni, radiniekiem, draugiem, tikai par to es šeit nerakstīšu, labāk līdz galam paturēšu pie sevis. Nutā, jā. Kursors vienkārši mirgo un es nezinu, ko lai raksta.

Esmu sākusi klausīties tādu mūziku, kā nekad. Pašai ļoti, ļoti patīk. Te divas no manām mīļākajām.

Tā otrā jau it īpaši. Šķiet, ka sarakstīta tieši par Amy Winehouse. Skumstu par viņu, man ļoti patika. Tiešām sapņoju kādreiz aizbraukt uz kādu koncertu... :( Tik ļoti patika VISAS viņas dziesmas. Žēl. Ko tik slava nedara ar cilvēku.

Nu un ko tur vairs par skumjo. Tā dzīvojos pa Jelgavu, pieskatu Līvu. Vakaros padaros kko ar Annu Martu vai Vajeiku. Mani jau sāk saukt par ''ielāpu'' it's kinda funny, jo tas ir tā, itkā es ar Kristu vispār iepriekš nebūtu komunicējusi, tikai tagad. Man žēl, ka par mani tā domā, bet ja pašam nav savas dzīves, ko dzīvot, tad let it be. Ir briesmīgi stulbi pīt mani iekšā savās problēmās, bet ja savādāk nevar...

Ou, fuck. Un atkal par skumjo turpināju. Mēs bijām ožos peldēt, hesītī ēst, promenādē nosalt, bet tornītī nebijām. Tur gan es gribu aiziet. Nākam 2.dien-3.dien Annai  Martai v-dienas. Tik jauki :)

Mana ''ģimene'' Jelgavā man patīk. Dace vakar teica, ka Uldis īstenībā par mani baigi uztraucas, tikai diži to neizrāda. Visu laiku liek Dacei zvanīt un tā tālāk. Tas liekas tā ''awww'' cik mīļi. Bet šajās dienās sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Tiešām ilgojos, jo zinkā. te es varu būt es pati. Sēdēt pie pc, ēst, dzert un vēl skype runāt :D 

6.augustā Līvbērzē sporta spēles. It īpaši priecīgas man, jo Anna Marta ar Kristu brauks šurp. Krista kko teica, ka Viesturam jāspēlē un Valdis arī lkm būšot vai kko tādu. Īsti gan neiedziļinājos un nesapratu, jo man galvenais, ka manējās te :D

Nuja, īpaši laimīgs šis vakars/rīts man nav. Rīt pus8 uz Jelgavu un tur, visticamāk, nogulēšu vēl. No rīta vēl soma jāsakrāmē. Neesmu pārliecināta, ka pc šoreiz ņemšu līdz. Tad jau redzēs.

Šovakar domājams, he... :|

Who's gonna save the world tonight?

Nu tā.. Šovakar piesēdos pie pc, izlasīju visu savu blogu un nolēmu, ka gribu arī šovakar uzrakstīt.

Šodien bija mana pēdējā darba diena Līvbērzē (tieši šodien tajā mājā pavadīju 16 stundas. Pie beigām sāka likties, ka nojūgšos). Tā jau priecājos, ka vasarā naudiņa ripo savā kontā, bet saprotu, ka tā ir pelnīta. Ne pēc labas gribas es cēlos katru rītu un minos uz turieni. Tas tā, pašiedvesmai :) Tagad no pirmdienas braukšu uz Jelgavu, kur mazā Līva guļ līdz 11. He, priecājos.

Pārsteigums šodienai- piezvanīja Vajeika un piedāvāja pie sevis palikt. Piekritu, esmu baigi priecīgā, jo varēsim tā izrunāties. Pa īstam, kad neviens nebūs klāt.

Un atkal par darbu runājot, un cilvēkiem. Pagājušajā pirmdienā biju pie Ojāra (mana radinieka, tiesa, ļoti, ļoti tāla) darbā, jo viņa meita Ieva tā gribēja. Viņš patlaban strādā lielā starpvalstu uzņēmumā, braukā ar darba mašīnu un viņam ir jaunākais telefons (tiesa, arī darba) par kādu es jelkad sapņot nevarētu. Viņš ir ļoti labsirdīgs cilvēks, vienmēr ar savējiem dalīsies itin visā.  Pašam ir meita Ieva, kura septembrī sāks mācības 4. klasē. Dzīvo pats savā divstāvu mājā ar mājdzīvniekiem, piepilda savus, meitas un sievas sapņus..

Bet daudz ko uzzināju par viņu. Izrādās, Ojārs ir dienējis armijā. Esot bijusi obligāta. Daudz par viņa ģimeni (vecākiem un tā) nezinu. Zinu tikai divas māsas... Nedomāju, ka armijā ēdot ''spageti, kurus varēja griezt ar nazi'' (pats tā apgalvoja) viņš domāja par to, kā katru mēnesi lidos uz Ķīnu darba darīšanās. Stipri šaubos, ka mācoties viņš jau apguva somu valodu, lai varētu saprasties ar saviem ''bossiem''. Es tik maz zinu par to cilvēku, bet apbrīnoju. Un ne jau dēļ telefona, vai mašīnas, nē. Ne laiks, ne nauda ir viņu sabojājis. Viņš ir apņēmīgs, gādīgs un rūpīgs. Tiecas uz saviem mērķiem un apzinās savas spējas. Cilvēks, kuru es apbrīnoju un apbrīnošu.

Tas man lika sākt domāt par savu nākotni. Nu, pabeigšu vidusskolu...un? Kļūšu par kārtējo viduvējību jūrā? Jā, laikam gan. Labāk viduvējība jūrā, nekā karalis peļķē. Bet es tiešām neko nezinu, un tas mani biedē. Ko darīšu pēc gadiem desmit? Būs man tie divi bērni, kurus es vēlos? Strādāšu vai vēl mācīšos, vai arī būšu jau precējusies ar ciema dzērāju un laimīgi vadīsim kopā savus vakarus pie pašbrūvētā pudeles? Tas viss tik ļoti biedē. Gribu zināt, kas notiks, gribu zināt, kā būs.

Laikam pietiks par to domāt, savādāk nojūgšos. Galvenais ir likt pamatus jau tagad. Uzskatus, rīcību un plānus. Pieņemt citus, kādi tie ir. Ja nepieņem, tad nav vērts pieņemt arī viņus.

Ahh.. un jā. Tas, kas notiek man apkārt šajā nedēļā ir murgs. Es saprotu, ka iet slikti, bet vismaz mani tur varētu nepīt. Ne pa tēmu. Un savu žulti tomēr varētu pateikt beidzot man acīs, nekā nomuldēt man aiz muguras, kamēr visu šo gadu esmu bijusi jauka, vienmēr izpalīdzējusi un uzmundrinājusi, kad gājis grūti. Tagad pašai mazliet grauž tas, ka esmu bijusi tāda kā ''pielīdēja'', lai viss tik būtu jauki. Ļoti žēl (vai arī nē), ka tas tā ir bijis. Labi, ka man beidzot atvēra acis, savādāk es vēl būtu dalījusies noslēpumos, iespējams noderīgā informācijā un izpalīdzējusi. Būs man dzīves mācība, hehe.

Atcerējos manu un brālēna (6 gadi) sarunu vakar:

-Tev ir tāds zils pie acīm.

-Kur? Kaut kur te? Kur, kur? Zilie riņķi zem acīm? Aj, jā, zinu.

-Nu, nē. Tur iekšā. Tāds zils kā man.

-Tu domā zilas acis?

-Jā, tev ir tādas pašas smukas zilas acis kā man.