Marina mani tikko superīgi atšuva, viņa vienkārši pateica man, ka es esmu pārāk dīvaina un aizgāja gulēt. Cool, huh? Man arī patīk :D Man ir labākie draugi pasaulē.
Tagad es domāju, vai viņa to tiešām. Man sāk šķist, ka jā. Nu... emm.. stulbi man. :D
Man atkal nenāk miegs, onlainā vairs nav neviena, kuram es drīkstētu rakstīt. Hahaha, es sadzēros tēju un tagad man uznāca hiperaktīvais (tai tējai pat cukura nebija!)
Man ķip tavo iet labi. Tā nu dzīvojos.Ā, vakar uzzināju ko dikti smagu, joprojām skumjais ik pa laikam uznāk...
Ar Līvu katru dienu ejam uz bērnu laukumu, kur gandrīz katru dienu vienā un tajā pašā laikā atnāk auklīte ar bērniem. Es tiešām domāju, ka tā ir kāda vasaras grupiņa, kurā ir bērni, kuru vecākiem nav iespēja pieskatīt savus sīčus. Kopumā tādi superīgi, enerģiski bērneļi. Laipni, forši. Pirms viņi spēlējas ar Līvas mantām, viņi uzprasa:
-Vai drīkst šo te?
-Jā, jā, ņem.
...
-Kā jūs sauc?
-Mani sauc Krista. Un kā tevi sauc?
-Es esmu Tomass, bet tas ir Daniels.
Es biju dikti apmulsusi, ka viņš mani ar ''jūs'' uzrunāja. Nodomāju, ka ''wow, superīgi audzināti bērneļi''.
Tā nu nāca viņi vienu dienu, divas. Man acīs baigi iekrita viens mazs puika. Nils. Es viņam dotu apmēram 2 gadus, nu kkā Arta vecuma. Tāds mazs ķipars, kurš skraidīja pakaļ ''lielajiem'', mācījās runāt savā mazajā bērnu valodiņā. Tik jauks.
Sēdēju vakar uz soliņa. Šoreiz auklītei līdzi bija arī lielāks puika- Vova. Apmēram nu septiņi gadi. Pamanīju, ka Vovu sāk terorizēt kkāda sīkā (~5 gadi) (Līvai arī iepriekš bija uzplijusies), sāka bērt smiltis matos, kaut ko tur bļaut virsū un tā tālāk. Puika piecēlās, maigi pagrūtda meiteni un pateica, lai viņa liekas mierā un izbeidz tā darīt. Tad tik sākās... Meituks aizskrēja pie mammuka (Māte vispār bija neaprakstāma- ''Prada'' tirgus varianta tops, krutākie iespīlētie džinsi (sievišķis bija diezgan apaļīgs, skats pa rubli), Adike botas un skaistākās saulenes ciemā) un sāka raudāt. Supermammuks, protams, piecēlās un devās skaidroties
-Kas tu tāds esi? Paskat, ko manai meitai izdarīji! Tu, mērglis sīkais! Ko blisinies tagad? Atvainojies!
-Viņa pirmā sāka. Bēra man smiltis matos.
-A tad uzreiz ar akmeņiem jāmet??
-Nevienu akmeni nemetu!
-Aha, melos vēl te! Kā tu atļaujies vispār?? Pamana puikam kaķeni rokās, izrauj un kas tas tāds?? Varbūt ar to vēl gribēji meitenītei iebliezt?
-Nē...
-Kur tava mamma??
-Nav man mammas.
Acīmredzot, saprata, ka mammas nav laukumā -Ak tad tā! Tagad šitādus vienus pa Jelgavu laiž skraidīt! Tu man skaties tagad, pagaidi, policijai piezvanīšu! Uz bērnu namu tevi aizvedīs!
Pa to laiku auklīte bija pamanījusi ''supermammuka'' uzbraucienu Vovam. Viņa piegāja klāt un teica:
-Ziniet, viņš jau ir no bērnu nama...
Mammukam, protams, ar to nepietika. Sāka brukt auklītei virsū.
-Vajag pieskatīt bērnus! Ne velti jūs te auklīte! Paskat, es pat kaķeni atradu, šitādu teroristu nekur nevar laist!
Lieki teikt, ka sēdēju un kaunējos sievietes vietā. Un tajā mirklī es sapratu, kāpēc daudziem bērniem tādas vienādas cepurītes, kāpēc visi auklīti sauc vārdā, un kāpēc vakaros viņiem neviens neatnāk pakaļ, bet gan visi savāc mantas un iet kopā. Tik skumji palikās. Arī tagad kamols kaklā, tur jau gandrīz asaras pār vaigiem bira. Nu nevaru es. Viņi ir tik jauki, mazi bērniņi. Par ko sodīti? Tik skumji paliek, iedomājoties, ka viņiem nav ne mammas, ne tēta. Nevaru es tā. Esmu pasaules lāpītāja un viss.
Nujā. Neiet nekas diži forši. Tikai izskatās, ka 6dien ies. Manas omītes dzīvoklis ir tukšs, jāsapērk tik tur paika. Uzzināju, ka sestdien pēc spēlēm ir zaļumballe, būs fun un mums pat būs jumts virs galvas un siltas istabas, hahaa.
Un atkal domāju- kā būtu, ja būtu. Tagad jau gribās rakstīt, bet nebūtu tā diži labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru