Tu esi, tu esi vasarāāāā-āāā

P.s. Man te nav garumziimju.

Sen sheit neesmu rakstiijusi. Tas ir tikai un vieniigi laika truukuma deelj. Es pat vakar pateicu Agnesei ''Kam gan vajadziigas datoratkariibu nometnes, ja varu atbraukt sheit''. Taa ir. Te visu dienu ir ko dariit. Gatavoju sheit eest, pieskatu savu visvisvisvismiiiiiiljaako mazo zeenu pasaulee un lasu. Shkjiet, ka buushu izlasiijusi ljoti daudz shovasar. Kalnu biblioteeka gan ir baigi labaa. Sheit ir ljoti daudz jauno graamatu, kuras ir graamatniicaas kaa jaunumi. Taa nu es te dziivojos.

Sheit, Kalnos, es tieshaam attiistu savu gatavoshanas skillu. Gatavoju salaatus (un ne tikai) uz nebeedu. Priecaajos, ka Agnese ljauj man taa darboties, mana mamma nekad taa man neljauj. Vinja labaak izdariis pati, lai ir aatraak, labaak un vienkaarshaak, un es seezhu un skatos. Ticiet man, taa gan es neiemaaciishos gatavot eest. Agnesei gan ir pavisam cita domaashana. Rainers jau 6gadu vecumaa cepa pankuukas, ja vinjsh veeleejaas. Arii tagad vinjsh maak ljoti daudz. Tikai ar sakaartoshanu peec tam gan ir probleemas... :)

Mans mazais miiljaakais puika pasaulee ir paaudzies un es to nespeeju pienjemt. Man vinjsh gandriiz vairs nav vispaar jaapieskata. Tikai divi gadi, bet taads sapraatiigs, liels puika. Tie teikumi gan ir graujoshi, kas naak no vinja aaraa. Taa var paarsmieties. Es nespeeju uz vinju raaties, Agnese arii nevar. Vakar vinjsh izvaartiijaas dubjljos. Nu nevareeja notureet nopietnu sejas izteiksmi un baarties. Tas nebija iespeejams.

Veel pirms tam biju Stokholmaa. Vairaak draamas un beedu, nekaa prieka. Nopirku ljoti maz. Vismaz tiku pie melnaam sirsninjbrilleem, haha. Par to es priecaajos visvairaak.

Shii vasara vispaar nav no taam, kura ir baigi izdevusies. Es ceru, ka naakamaa buus jaukaaka. Tagad man tik atliek labot savas kljuudas. Visvairaak mani shokee cilveeks, kursh peec liela striida pasaka ''Ok, paliekam pazinjas. Tu nerunaa taalaak meeslus par mani un es nerunaashu meeslus par tevi'' un BOOOOOOOOOOOM naakamajaa dienaa tiek izstaastiits viss. Wtf, es tieshaam biju shokaa. Tajaa briidii pazuud viss. Es izdariju kljuudu, kuru centos labot, man smagi uzdirsa un veel nodeva. Bet es dziivoju taalaak. Censhos. Tieshi taapeec es esmu Kalnos, jo te tik vari dariit un nedomaat. Tikai vakaraa, kad apgulies gultaa, esi izlasiijis graamatu un vairs nav ko dariit, paliek skumji. Tas arii viss.

Par lasiishanu runaajot. Es nekad nebiju taa raudaajusi par graamatu, kaa vakar. Pa divaam dienaam izlasiiju ''Beerns, kuru nesauca vaardaa'' un taas turpinaajumu ''Zeens, kursh izdziivoja''. Gribu veel izlasiit tresho ''Viirs vaardaa Deivs''. Taas iisteniibaa ir autobiograafijas. Lai gan pirmajaa ir aprakstiiti asinis stindzinoshi notikumi, otraa, manupraat, ir smagaaka, gruutaak panesama. Tajaas ir par Deivu, kuru no ~6-12 gadu vecumam vardarbiigi iespaidoja maate. Vinja sita vinju katru dienu, lika seedeet pashtaisiitaa gaazes kameraa, dedzinaaja virs pliits. Nu tur nevar taa paskaidrot, jaalasa pasham.

Gribeejaas uzrakstiit tikai paaris rindinjas par skolu, bet atkal sanaca shitaa. Liidz skolai ir triis dienas un man ir ljoti bail. Manupraat, es tur esmu gandriiz vieniigaa, kura nav no pilseetas. Vecajaa klasee tas nebija taa wow, jo mees bijaam daudzi cilveeki, kuri bija no novada, bet tagad... buus savaadaak. Labi, ka ir Anna. Huh.

Davai da Vaidavai! :D

Marina mani tikko superīgi atšuva, viņa vienkārši pateica man, ka es esmu pārāk dīvaina un aizgāja gulēt. Cool, huh? Man arī patīk :D Man ir labākie draugi pasaulē.

Tagad es domāju, vai viņa to tiešām. Man sāk šķist, ka jā. Nu... emm.. stulbi man. :D

Man atkal nenāk miegs, onlainā vairs nav neviena, kuram es drīkstētu rakstīt. Hahaha, es sadzēros tēju un tagad man uznāca hiperaktīvais (tai tējai pat cukura nebija!)

Man ķip tavo iet labi. Tā nu dzīvojos.Ā, vakar uzzināju ko dikti smagu, joprojām skumjais ik pa laikam uznāk...

Ar Līvu katru dienu ejam uz bērnu laukumu, kur gandrīz katru dienu vienā un tajā pašā laikā atnāk auklīte ar bērniem. Es tiešām domāju, ka tā ir kāda vasaras grupiņa, kurā ir bērni, kuru vecākiem nav iespēja pieskatīt savus sīčus. Kopumā tādi superīgi, enerģiski bērneļi. Laipni, forši. Pirms viņi spēlējas ar Līvas mantām, viņi uzprasa:

-Vai drīkst šo te?

-Jā, jā, ņem.

...

-Kā jūs sauc?

-Mani sauc Krista. Un kā tevi sauc?

-Es esmu Tomass, bet tas ir Daniels.

Es biju dikti apmulsusi, ka viņš mani ar ''jūs'' uzrunāja. Nodomāju, ka ''wow, superīgi audzināti bērneļi''. 

Tā nu nāca viņi vienu dienu, divas. Man acīs baigi iekrita viens mazs puika. Nils. Es viņam dotu apmēram 2 gadus, nu kkā Arta vecuma. Tāds mazs ķipars, kurš skraidīja pakaļ ''lielajiem'', mācījās runāt savā mazajā bērnu valodiņā. Tik jauks.

Sēdēju vakar uz soliņa. Šoreiz auklītei līdzi bija arī lielāks puika- Vova. Apmēram nu septiņi gadi. Pamanīju, ka Vovu sāk terorizēt kkāda sīkā (~5 gadi) (Līvai arī iepriekš bija uzplijusies), sāka bērt smiltis matos, kaut ko tur bļaut virsū un tā tālāk. Puika piecēlās, maigi pagrūtda meiteni un pateica, lai viņa liekas mierā un izbeidz tā darīt. Tad tik sākās... Meituks aizskrēja pie mammuka (Māte vispār bija neaprakstāma-  ''Prada'' tirgus varianta tops, krutākie iespīlētie džinsi (sievišķis bija diezgan apaļīgs, skats pa rubli), Adike botas un skaistākās saulenes ciemā) un sāka raudāt. Supermammuks, protams, piecēlās un devās skaidroties

-Kas tu tāds esi? Paskat, ko manai meitai izdarīji! Tu, mērglis sīkais! Ko blisinies tagad? Atvainojies!

-Viņa pirmā sāka. Bēra man smiltis matos.

-A tad uzreiz ar akmeņiem jāmet??

-Nevienu akmeni nemetu!

-Aha, melos vēl te! Kā tu atļaujies vispār?? Pamana puikam kaķeni rokās, izrauj un kas tas tāds?? Varbūt ar to vēl gribēji meitenītei iebliezt?

-Nē...

-Kur tava mamma??

-Nav man mammas.

Acīmredzot, saprata, ka mammas nav laukumā -Ak tad tā! Tagad šitādus vienus pa Jelgavu laiž skraidīt! Tu man skaties tagad, pagaidi, policijai piezvanīšu! Uz bērnu namu tevi aizvedīs!

Pa to laiku auklīte bija pamanījusi ''supermammuka'' uzbraucienu Vovam. Viņa piegāja klāt un teica:

-Ziniet, viņš jau ir no bērnu nama...

Mammukam, protams, ar to nepietika. Sāka brukt auklītei virsū.

-Vajag pieskatīt bērnus! Ne velti jūs te auklīte! Paskat, es pat kaķeni atradu, šitādu teroristu nekur nevar laist!

Lieki teikt, ka sēdēju un kaunējos sievietes vietā. Un tajā mirklī es sapratu, kāpēc daudziem bērniem tādas vienādas cepurītes, kāpēc visi auklīti sauc vārdā, un kāpēc vakaros viņiem neviens neatnāk pakaļ, bet gan visi savāc mantas un iet kopā. Tik skumji palikās. Arī tagad kamols kaklā, tur jau gandrīz asaras pār vaigiem bira. Nu nevaru es. Viņi ir tik jauki, mazi bērniņi. Par ko sodīti? Tik skumji paliek, iedomājoties, ka viņiem nav ne mammas, ne tēta. Nevaru es tā. Esmu pasaules lāpītāja un viss.

Nujā. Neiet nekas diži forši. Tikai izskatās, ka 6dien ies. Manas omītes dzīvoklis ir tukšs, jāsapērk tik tur paika. Uzzināju, ka sestdien pēc spēlēm ir zaļumballe, būs fun un mums pat būs jumts virs galvas un siltas istabas, hahaa.

Un atkal domāju- kā būtu, ja būtu. Tagad jau gribās rakstīt, bet nebūtu tā diži labi.