svētdiena, 2012. gada 26. februāris

Briesmīgi.

Sapņu tulks: 
Sakropļots cilvēks: par to būt- pēc bēdām piedzīvot priekus, arī stipra veselība.
Spogulis: tajā sevi svešu redzēt- lielas pārmaiņas.

Man bija tik ļoti bail. Es esmu murgos redzējusi citus līķus, asinis, šausmas, bet nekad sevi. Pirmo reizi murgā es skatījos spogulī. Es negribu atcerēties to skatu, bet nevaru. Es sevi tikpat kā vairs nepazinu. Man nebija matu, viss bija asinīs un zilumos, es sevi taustīju, brīnījos par to, ka vēl esmu dzīva. Man nesāpēja, man tikai bija ļoti, ļoti bail, ka tas notiks atkal un viņš solīja, ka tā būs. Drēbes vēl gruzdēja. Āda bija gandrīz vai caurspīdīga, es sekli elpoju, bet stāvēju uz vietas un vairs nebēgu.

Bet tās bija tikai pašas beigas un nebija tas biedējošākais. Es murgoju ļoti, ļoti ilgi. Īstenībā es visu laiku zināju, ka mani sakropļos, man tā arī pateica, es bēgu un meklēju savus vecākus, kurus ilgi nespēju atrast. Es visu laiku baidījos, es zināju, ka mani... izvaros. Viņš pats man tā pateica... to, ka mēs satiksimies noteiktā laikā un vietā, bet ja es tur nebūšu, mani ne tikai izvaros, bet arī sakropļos, bet nenogalinās, lai man sāpētu vairāk. Pēc ilgiem meklējumiem es atradu tēvu, kurš teica, ka man nevar palīdzēt, jo manā liktenī tas ir ierakstīts un vispār viņš arī nespēj palīdzēt, jo tā visiem būšot labāk. Tad es atradu māti, kura bija tik piedzērusies, ka nesaprata neko, tikai teica, ka viss būs labi un stāstīja to, kāds mans tēvs ir idiots un stulbenis, kurš nemāk savas drēbes mazgāt. Un tad kaut kas pagaisa, bet es attapos pie spoguļa. Visu sasodīto laiku es centos pamosties, bet man nesanāca. Man bija bail, ka sāpēs.

Un tad es tiešām pamodos. Pēc tā, ka sapnī sāku kliegt, jo sūrstēja visa āda. Bija desmit no rīta, bet man vēl nāca miegs un es atkal aizmigu.

Nevajadzēja. Es raudāju un bēgu. Visa miesa sāpēja. Viņš skrēja man pakaļ, es tikai bēgu, raudāju. Skrēju caur dārziem aiz manas mājas un logos pamanīju vecākus, kuri smējās. Un tad atkal spogulis manā istabā, es atkal biju tikpat sakropļota, bet man aiz muguras viņš gulēja manā gultā un sarunājās ar maniem vecākiem. Tētis teica, ka nu mana dzīve ir piepildīta un tagad viss būs uz pareizajām sliedēm.

Mani pamodināja mamma ar putekļsūcēju koridorā. Es raudāju, spilvens bija slapjš, es biju raudājusi daudz.

Visu dienu nespēju rast izskaidrojumu. Teorētiski sapnī ir sapītas visas manas bailes- to, ka vecāki nebūs ar mani tad, kad patiesi vajadzēs, bezpalīdzība, alkoholisms ģimenē, slepkavošanas, izvarošanas un sakropļošanas. Pamata sapnim it kā nebija nekāda. Ne tagad, kad kaut kas tāds būtu ''topā'' manā galvā. Tas bija tik briesmīgi, ka nevaru to aprakstīt. Vai man vajadzētu palīdzību? Es nezinu, kam lai tādu jautā, jo man joprojām ir bail.

Ja godīgi, tad arī rakstot šo te es trīcu un raudu. Tas bija tik reālistiski, ka pat tagad man ir bail iet gulēt, jo es vairs negribu tā murgot.

trešdiena, 2012. gada 15. februāris

Nē, nē. Pati labākā sajūta ir tā, kad uzzini, ka neesi uzaicināta. Tā pārspēj visu. Pat tad, kad you're working your ass off (labāka teiciena nav) tevi appiš. Smagi un sāpīgi. Pat tad, kad esi jauka un laba. Piečakarē, nobradā. Viss. Tik perfekti, ka aizmirst nevarētu.
Vienmēr kāds ir jaukāks, labāks, mīļāks, patīkamāks, gudrāks, izskatīgāks un smieklīgāks. Var teikt, ka man ir mazvērtības kompleksi, ielieciet mani Tvaika ielā un tieciet vaļā mūžīgi. Visiem būs labi.
Es atradināšos. Vienu brīdi atkal biju pieradusi un likās, ka viss ir labi un jauki. Bet es atradināšos tā, kā iepriekš. Vienkārši piespiedīšos un aizmirsīšos.

Ja es paprasītu, vai kāds ar mani grib nākt vārtīties sniegā- neviens negribētu. Ja es jautāju, vai kāds ar mani grib parunāt- neviens negribētu. Bet  man tik ļoti gribas izvārtīties sniegā un izrunāties par neko. Es varētu stāstīt daudz, bet nepateikt neko. Es pat nezinu vairs, ko jūtu, ko domāju. Man ir  kāds, kuram uzticēt pilnīgi visu? Nu tā pilnīgi- no A līdz Z. Es nezinu. Un rīt es iešu pēc skolas ārā un vārtīšos sniegā. Tikpat viena, cik viena es tagad sēžu gultā.
Vai tā ir mana vaina? Ir. Vai to visu panācu es? Jā. Tā ir, tā dzīvē notiek un notiks. Neizbēgt man no tā. Liktenis vai Karma? Abi.

Ja tā labi padomā, tad es pat Spīķa cienīga neesmu.

pirmdiena, 2012. gada 6. februāris

Wwe - WrestleMania Revenge Tour

Es, iespējams, būšu apnikusi ar savām WWE lietām, bet tad jau droši var nelasīt.



Wed, Apr. 11 7:00pm

RAW World Tour Moscow, Russia,
Thu, Apr. 12 7:30pm


SmackDown WrestleMania Revenge Tour Dublin, Ireland,
Thu, Apr. 12 8:00pm


RAW WrestleMania Revenge Tour Gdansk/Sopot, Poland,
Fri, Apr. 13 7:00pm


RAW WrestleMania Revenge Tour Stuttgart, Germany,
Fri, Apr. 13 7:30pm


SmackDown WrestleMania Revenge Tour Belfast, Ireland,
Sat, Apr. 14 7:00pm


RAW WrestleMania Revenge Tour Berlin, Germany,
Sat, Apr. 14 7:30pm


WrestleMania Revenge Tour Manchester, England ,

Ziniet, tas ļauj ticēt, ka ir reāli to redzēt. Ok, ja ne šo Revenge Tour, tad nākamo, pēc WM 29, kad man būs 17 un varbūt arī mani laidīs ārā no valsts vienu. Ja es pat krātu naudu, pat kredītu nevajadzētu :D Es ticu, ka es varu un tur būšu. Man vienalga, ko par to saka citi (reāli rēc aiz manas muguras, kaut gan smaida man sejā, vai arī runā par to, cik stulba es esmu), man pilnīgi vienalga. Nevienu nevainoju par viņa interesēm un negribu, lai kāds vaino arī mani. Tu vari man stāstīt, cik briesmīgs ir reslings, cik liels  feiks tas ir un cik liela laika izšķērdēšana. Pilnīgi vienalga. Uhh, pateicu to, ko gribēju. Tagad ar mierīgu sirdi došos gulēt.

Rīt uz skolu. No rīta piecelšos un uzlikšu lādēties Monday Night Raw. Tieši tā- IT'S RAW NIGHT.













































svētdiena, 2012. gada 5. februāris

Machine Gun Kelly – Invincible

Man iet labi. Saule ir norietējusi un kārtējo reizi sēžu pie loga un vienkārši skatos. Dūmi no māju skursteņiem iet taisni uz augšu. Debesis vienkārši fascinē. Violetas, sarkanas, tad oranžas līdz lēnām pāriet zilās. Cik ļoti es mīlu vasaru, tikpat ziemu. Tik sasodīti skaisti.

Kā jau teicu- šo nedēļu noslimoju mājās. Pēc idejas man vajadzētu tagad sēdēt un zubrīt visu pagājušās nedēļas vielu, bet es to vienkārši netaisos darīt. Kaut kā nevelk, you know. Gan jau, kaut kā. Manuprāt, 10. klase nav arī nemaz tik svarīga, uz beigām jau saņemšos.

Ja godīgi, tad vairs jau arī nespēju neko uzrakstīt, jo es tik visu laiku skatos pa logu. Šonedēļ nācās pāris lietas saprast. Novērtēt to, kas ir un neskumt pēc tā, kā nav. Iet tālāk, neskatīties atpakaļ, tikt pāri. Man rīt jābūt skolā, bet liekas, ka es tomēr nemācēju tikt pāri tiem vārdiem. Visu nedēļu domāju, pārcilāju. Un sapratu, ka es tā nedarīšu. Es tā neteikšu, nebļaustīšos, nelamāšu kādu. Pat tad, ja nezināšu, cik tuvs kāds cilvēks kādam ir. Visu bērnību pavadījām kopā un man, manuprāt, nav jāklausās tādi vārdi. Tas arī viss.
 

Pirmā zvaigzne parādījās. Ak mans dies', kā es mīlu gadalaikus.

Mārtiņš Freimanis- Suns.

Es nevaru izstāstīt, cik skaista viņa izskatās ziemā. (Ziema pati par sevi ir ļoti skaista (LAUKOS, ne pilsētā)) Viņu palaiž pļavā un viņa lec, vārtās, rej un priecājas. Uhh, tas tik ir suns. Lai gan pati nav tā lielākā augumā, bet kas par spalvu, stāju. Tam sunim pat ir attieksme! Es neesmu redzējusi iedomīgāku suni, bet ir jau arī ar ko lepoties. Nemīlu es viņu tik dikti kā savu mazo taksīti, bet wow... Ja jāiet staigāt pa mežiem, tad viņa vienmēr nāks līdzi. Ir tā, ka uzticos. Varu palaist vaļā un zinu, ka viņa neaizskries tā, lai viņa mani neredzētu un es viņu neredzētu. Lai cik tālu viņa būtu, ik pa laikam viņa apstājas un vaktē mani, ko es daru. Ja pagriežos un eju atpakaļ uz mājām, vai vienkārši stāvu- viņa skrien atpakaļ. Ja eju vēl uz priekšu- uz priekšu skrien arī viņa. Tēvs vakar centās viņu atsaukt, lai iet pie viņa, nevis paliek pie manis, bet tas suns no vietas nekustējās, pieskrēja man klāt un stāvēja. Apbrīnojami. Neviens neko tādu nav viņai mācījis un nemācīs, liekas, ka tas viss no dabas.
Ir jau ar' šķirnes suns, bet briesmīgi gudrs. Toties nekad nepielīdīs klāt, lai papaijātu. Vēl vairāk- aizmuks prom. Lepna un iedomīga. Bet tik skaista.