Jaunvārds. Mans jaunvārds. Pirms viņu uztaisīju pat izpētiju, kas ir utopija.
Utopija (no sengr. ū ,- "ne, nē" + topos, "vieta" - t.i., vieta, kuras nav; vai arī sengr. eu, "labi" + topos, t.i., labklājības vieta) – zinātniski nepamatots ideālas sabiedrības iztēlojums. Ikdienā vārdu „utopija” lieto, runājot par nepiepildāmu sapni, projektu, kuru nav iespējams realizēt.
Autoosta- bomžu, čigānu un urlu utopija. Tapēc autoosta man tagad būs Urlopija. Tas kioskiņš "Lombards 24" jau ir draudīgs un liek tev savu telefonu kabatā saspiest vēl ciešāk cerot, ka neviens tev to neatņems.
Man briesmīgi nepatīk laiks, kurā dzīvoju patlaban. Man patika visu dienu skraidīt laukā nezinot, cik ir pulkstens vai arī nesēžot pie datora. Man riebjas, ka es sēžu te. Un tomēr es sēžu. Nelabojama.
Biju braukāt ar riteni. Es nezinu, bet kaut kas nav tā, kā vajag. Ir vienkārši dīvaini, kad tu redzi 2-klases meitenītes ejot pa ielu un dziedot kādu random dziesmu. Te patlaban iet klāt Sandi Thom- I Wish I Was A Punk Rocker (With Flowers In My Hair), bet negribās kopēt iekšā visu dziesmas tekstu, jo tad vairs neizskatītos smuki.
Kopumā man iet slikti. Es ceļos, mācos, eju gulēt. Ceļos, mācos, eju gulēt. Man pirmo reizi nepatīk pavasaris. Mamma teica, ka nākamnedēļ būs saulainas dienas, tāpēc tas mazliet iepriecina. Man mājās patīk mazāk, nekā skolā. Te domā, ka es esmu depresīva anoreksiķe, kura neko neēd un tad tiešām ir stulbi. Ja es nebāžu savā kuņģī gaļas gabalu vai saldējuma kasti, tad nav labi. Tas ir tik nejauki, mani te neviens nesaprot.
Manas žalūzijas ir ciet visu laiku.
Man vajag suņuku.
Es laikam tomēr esmu izlutināta.
Es īstenībā neprasīju izlaidumu. Man arī patiku, ja mēs ar vecākiem aizbrauktu uz kādu foršu vietiņu vai arī mājās noēstu ''Cielaviņu". Man neviens neprasīja, ko es vēlos, jo tas ir mans izlaidums. Tas visiem ir vairāk kā skaidrs un man tas nepatīk. Es nākamajā dienā pēc izlaiduma varētu aizbraukt uz Kalniem un man būtu labi. Bet nevienu tas neinteresē. Fake smiles. Jau doma, ka klase būs kaut kur citur mani grauž. Tik ļoti besī. Bet viņi man neprasīja. Un tagad visi zin. Visi ar mani rēķinās.
Jā, runājot par Kalniem. Biju tur. Tikai manai mammai liekas pavisam normāli 5dienā braukt divas stundas turp, lai sestdienas pēcpusdienā brauktu divas stundas atpakaļ. Es rīt no rīta mašīnā kāpšu ar riebumu, jo vienkārši nespēju izturēt.
Man nepatīk, ka man stāsta vienu, bet dara otru. Tie ir draugi. Jap, īsti draugi. Tu laimīgs gaidi... un tevi atšuj. Ja Mērfijam bija tik forši likumi, tad kapēc man nevarētu būt? Nu, piemēram, mans pirmais likums varētu būt tā:
Ja tu dikti, dikti gaidi jauku lietu no drauga, ja viņš tik tiešām ļoti, ļoti sola, tad esi pārliecināts, ka tevi apčakarēs! :) Smile!
Nuja, tā man te iet. Man pašai patīk gari bloga ieraksti, es nezinu kā pārējiem. Tāpēc rakstu reti, bet gari. Aj.
Izlasīju M. Bērdžesa "Kaifs". Tik laba grāmata. Liek tā tiešām padomāt par dzīvi. Mums visiem ir izskalotas smadzenes. Nu nejau es uzreiz iešu nonarkoties, bet tā tiktiešām ir. Mums ir iestāstīts, ka jāiet skolā, lai kaut ko sasniegtu. Mums ir jāklausa vecāki, jābūt pieklājīgiem. Mums visiem ir izskalotas smadzenes. Iesaku daudziem, daudziem cilvēkiem.
Es tik ļoti negribu rīt iet uz skolu. Un ķirurgu man arī pārcels, jo trešdien skolā par vidusskolas klasēm. Jā, arī veselība man pēdējā laikā nav tā labākā. Asinsanalīzes, potes, adatas, receptes, zāles, pieraksti. Man tas viss riebjas. Es vairs nespēju sarakstīt lietas, kuras man nepatīk.
Un rīt pēc skolas es eju uz savu Urlopiju.
Man tur tik ļoti ir bail un nepatīk.
