trešdiena, 2011. gada 30. novembris

Kāpēc man Prāta Vētras dziesma ''lec'' liekas tik pašnāvnieciska?

No augstākā punkta, ja skatās uz leju viss citādi rādās
Saule par kapeiku tuvāk un zeme, pat vilina mazliet

Kritiens uz sekundēm piecām miers var būt līdz debesīm

Un tomēr es lekšu, lai ko arī teiktu es lekšu līdz galam
Un ticēšu rītam un atdošos liesmām un salam

Varbūt jau tiešām es esmu nu tā samaitāta, bet nu tiešām. Katru reizi padomāju par... pašnāvību. Nolekšanu no liela augstuma un ''tikšanu līdz debesīm''. Brrr.

____________
Tas bija svētdien, kad man pazuda elektrība.

Bet tagad es jūtos tāpat. Es neteikšu šodien, jo bija tāda pilna, laba diena. Dusmojos uz Spīķi un sevi, bēdājos, dikti priecājos par citiem un smējos, un brīnījos.
Es tikai tagad sapratu, ka man vienkārši vajadzēja parunāt. Un tad debīlā sajuta pazuda.

Likās, ka pēc šodienas es vairs nevarēšu. Likās, ka atkal pārstāšu dejot. Es esmu tik stulba, jā, es patiesi esmu. Labi, ne stulba, bet tizla gan. Es nevaru, nemāku nespēju. Tajā pašā laikā es saprotu, ka man ir jāpiespiežas, lai es varētu. Bet es spiežos jau divus gadus, bet tik un tā nevaru. Pirmo reizi gandrīz raudāju tajā zālē. Padevos. Un rīt atkal tur jābūt. Un parīt arī. Arī pirmdienotrdientrešdienceturtdienpiektdiensestdiensvētdien. Es jūtu, ka manas acis līp ciet. Es esmu atteikusies no tik daudz kā. Bet ir vērts? Es nezinu, es ceru, ka ir. Tik ļoti negribās pamest tās meitenes.

Man sāp tas, ka tuvie priecājas par kļūdām un neveiksmēm. Tas ir tik nejauki. Jā, es neesmu tik gudra, skaista un veiksmīga. Jā, man ļoti daudzas lietas nesanāk. Jā, man katru dienu pazūd maks, telefons un atslēgas. Jā, dažreiz es jūtos kā forever alone un man nav laika, lai atpūstos. Bet ir nejauki, ja kāds par to priecājas.

Es gribu aizbraukt prom uz Kalniem. Pie saviem mīļajiem un jaukajiem. Samīlēt mazos brālēnus, kurus tik sen neesmu redzējusi. Runāt ar Agnesi. Aizvest Raineram dāvanu vārda dienā, kura bija 11. novembrī, es zinu, ka tas bija sen, es patiešām jūtos kā sliktākā māsīca pasaulē. Bet es atceros un nepiedošu sev līdz es to dāvanu nenodošu. Es tikai ļoti, ļoti gribu atpūsties. Kam vēl tāds sīkums ir tik svarīgs? Iespējams, ka nevienam, bet man grauž. Es neesmu redzējusi viņus kopš savas dzimšanas dienas. Es varētu piektdien iekāpt autobusā, bet es nevaru. Tik stulbi.

Es jūtu, ka es sāku nepatikt.

Ir labi, būs labi kaut kad. Vai arī bija labi. Hmmm. Putra, viena vienīga putra.

Kāpēc man ir jāguļ? Tas paņem TIK daudz laika.

Slima suņa murgi beidzas te. Un, nē, es netaisos kaut kur lekt nost. Mani vienkārši tā dziesma liekas biedējoša.


svētdiena, 2011. gada 20. novembris

Tikai Līga, tikai Dinamo!

-Mārtiņš!
-Miķelis!
-Mārtiņš!!
-Miķelis!!
-MĀRTIŅŠ!
-Rodrigo!!!
-WTF?????

Bija tiiiik jautri. Sākot jau ar dziedāšanu autobusā un ķiploku grauzdiņu dalīšanu riņķī apkārt un beidzot ar Mc'Donalds Happy Meal karodziņiem. Es jau zināju, ka sēdēšu ar Lauru Pūpolu un smiešos līdz asarām. Bļāviens, tā meitene ir pilnīgs Uldis, nu. Jā, kliedzu līdz pazuda balss. Zvēru pie Dieva, gandrīz visiem bija par toni zemāka balss. It īpaši jau Alvim, kurš Donaldā man čarkstēja blakus kā radio. Nevarēju nesmieties.
-Eu, Matīss, a kur tev brilles?
-Mājās
-Tu kaut ko redzi?
-Nu nē :D

Jā, runājot par brillēm. Man būs jaunas. Es nezinu īsti kādēļ, bet tas man ir ļoti liels notikums, par kuru esmu satraukta jau kopš 5dienas. 3dien man redzes pārbaude, tad varēs pasūtīt lēcas. Jēēē!

Labi, es iešu beigšu rakstīt. Kopumā iet labi, tikai dažreiz visas iekšas met kūleņus.

trešdiena, 2011. gada 16. novembris

Mana psycho klase.

[21:44:27] PrinCesīTe*<3: blad
[21:44:33] PrinCesīTe*<3: nu (angry)
[21:44:36] PrinCesīTe*<3: Es uzspragsu
[21:44:38] Umbraško: ???
[21:44:41] Kristaa*: BĻAG
[21:44:43] PrinCesīTe*<3: 4-4
[21:44:47] Mr. Špicka: jobanirt
[21:44:49] Kristaa*: NAHUJAAA NUUUUUUUUUU
[21:44:51] Umbraško: HAHAHA, soo funny
[21:44:53 | Rediģēts 21:44:57] Umbraško: :D:D:D
[21:44:58] Kristaa*: BLA KRISTA
[21:45:03] Umbraško: Nu bet smieklīgi, nu
[21:45:03] Umbraško: :D
[21:45:04] PrinCesīTe*<3: Ej nahuj sor
[21:45:07] PrinCesīTe*<3: :D
[21:45:07] Kristaa*: VA NE!
[21:45:09] Umbraško: :*:*
[21:45:13] Umbraško: Jums abām


Bez komentāriem. Bail palika ar viņiem uz hokeju braukt.

[21:50:21] Kristaa*: ammm krist tu tikai pamegini hokeja pateikt ka smiekligi :D čist dabusi no kada pa zobiem
[21:50:22] Kristaa*: :D
[21:50:29] PrinCesīTe*<3: No manis un Kristas
[21:50:29] Mr. Špicka: wowo
[21:50:32] PrinCesīTe*<3: Dabuusi
[21:50:39] PrinCesīTe*<3: (highfive)
[21:50:41] Umbraško: Nu bet sapriecājāties par ātru
[21:50:42] Kristaa*: no alvja arii
[21:50:42] Mr. Špicka: :D:D tada banda
[21:50:45] Mr. Špicka: :D
[21:50:48] PrinCesīTe*<3: :D
[21:50:52] PrinCesīTe*<3: Kriitinju banda
[21:50:54] Kristaa*: mes vnk (h) hokeju :D
[21:51:04] PrinCesīTe*<3: Jeah (h)
[21:51:15] Mr. Špicka: es nez es tajaa hokejaa visu pateikshu ko vien var pateikt :D
[21:51:23] PrinCesīTe*<3: Es arii Spikis buus viileis
[21:51:31] PrinCesīTe*<3: Kad saksu lamaties
[21:51:31] PrinCesīTe*<3: :D

[21:53:16] Kristaa*: YEEEEYYY NORAIDIJUMS
[21:53:17] Mr. Špicka: vismaz
[21:53:21] PrinCesīTe*<3: Vismaz
[21:53:31] Umbraško: vismaz?
[21:53:35] Umbraško: es tā, tagad iekļaujos
[21:53:36] Umbraško: :D
[21:53:48] Mr. Špicka: kads var izmest vinju? :D

svētdiena, 2011. gada 13. novembris

Tas, ka es tieši pirms nedēļas sēdēju tepat un raudāju ir nekas. Bet tagad ir scēna, jo viņai redz ir slikti. Un nedēļu atpakaļ arī iekšās dabūju es. Jo aizgāju. Bet tad mēs dzīvojām laimīgi, it kā nekas nebija noticis. A man sāpēja un neviens neatvainojās.
Šodien, redziet, es ''neuzvedos tā, kā vajag''. Un es pat šo nopelnījos ne par ko. Es jau braucot uz turieni zināju, ka nekas labs nebūs. Un nav. Un atkal mēs nerunājam, atkal es braucu prom. Ja es vispār nebūtu, būtu viņiem abiem nauda, dzīvotu laimīgu un viņiem pat kopā nebūtu jādzīvo.
Un vēl es daudz ko zinu, bet es nesaku, jo man bail teikt.

Es vienkārši ļoti gribu prom šovakar.

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

Ja es sevi redzētu no malas, tad droši vien man būtu žēl tā cilvēka.

Tāds mazs, nevarīgs emo. Vismaz šovakar un droši vien vēl kādas dienas vai nedēļu. Pat nezinu, ko iesākt. Ņemties, cīnīties, pretoties. A vispār vēl ir vērts? Es nezinu, pat nezinu, ko lai dara. Vienkārši ir tik... stulba sajūta. Smaga. Atkal- kad liekas, ka viss ir ok, kkas jūk un brūk. Īstenībā es to jau gaidīju. Zināju, ka viss ir pārāk priecīgi, lai būtu jauki. Zināju, ka man bija pārāk foršs brīvlaiks un, ka par daudz esmu smējusies, lai neraudātu. Tā stulbi. Nezinu arī, kā lai izstāsta.

Jātiek pāri sev, jātiek galā ar sevi. Un vispār es te briesmīgi murgoju. Laikam kāda iesākās nedēļa, tāda arī tā paies. Nuja. Rīt jau vien 4 kd jāraksta. Tas tā... ''forši''.

Vispār es kādreiz būšu spējīga pateikt VISU? Visu, kas moka no 7 gadu vecuma. Man liekas, ka nē. Es nezinu kāpēc, bet man ir kaut kāds respekts, kura nav pret mani. Nu zin kā... Ajj, ne tas vien arī. Tādas sīkas, mazas, stulbas problēmas krājās un tad maisam gals vaļā. Labi, nav mazas problēmas, bet citas arī. Un nāk jaunas, bet es vēl ņemos ar vecajām.