No augstākā punkta, ja skatās uz leju viss citādi rādās
Saule par kapeiku tuvāk un zeme, pat vilina mazliet
Saule par kapeiku tuvāk un zeme, pat vilina mazliet
Kritiens uz sekundēm piecām miers var būt līdz debesīm
Un tomēr es lekšu, lai ko arī teiktu es lekšu līdz galam
Un ticēšu rītam un atdošos liesmām un salam
Un ticēšu rītam un atdošos liesmām un salam
Varbūt jau tiešām es esmu nu tā samaitāta, bet nu tiešām. Katru reizi padomāju par... pašnāvību. Nolekšanu no liela augstuma un ''tikšanu līdz debesīm''. Brrr.
____________
Tas bija svētdien, kad man pazuda elektrība.
Bet tagad es jūtos tāpat. Es neteikšu šodien, jo bija tāda pilna, laba diena. Dusmojos uz Spīķi un sevi, bēdājos, dikti priecājos par citiem un smējos, un brīnījos.
Es tikai tagad sapratu, ka man vienkārši vajadzēja parunāt. Un tad debīlā sajuta pazuda.
Likās, ka pēc šodienas es vairs nevarēšu. Likās, ka atkal pārstāšu dejot. Es esmu tik stulba, jā, es patiesi esmu. Labi, ne stulba, bet tizla gan. Es nevaru, nemāku nespēju. Tajā pašā laikā es saprotu, ka man ir jāpiespiežas, lai es varētu. Bet es spiežos jau divus gadus, bet tik un tā nevaru. Pirmo reizi gandrīz raudāju tajā zālē. Padevos. Un rīt atkal tur jābūt. Un parīt arī. Arī pirmdienotrdientrešdienceturtdienpiektdiensestdiensvētdien. Es jūtu, ka manas acis līp ciet. Es esmu atteikusies no tik daudz kā. Bet ir vērts? Es nezinu, es ceru, ka ir. Tik ļoti negribās pamest tās meitenes.
Man sāp tas, ka tuvie priecājas par kļūdām un neveiksmēm. Tas ir tik nejauki. Jā, es neesmu tik gudra, skaista un veiksmīga. Jā, man ļoti daudzas lietas nesanāk. Jā, man katru dienu pazūd maks, telefons un atslēgas. Jā, dažreiz es jūtos kā forever alone un man nav laika, lai atpūstos. Bet ir nejauki, ja kāds par to priecājas.
Es gribu aizbraukt prom uz Kalniem. Pie saviem mīļajiem un jaukajiem. Samīlēt mazos brālēnus, kurus tik sen neesmu redzējusi. Runāt ar Agnesi. Aizvest Raineram dāvanu vārda dienā, kura bija 11. novembrī, es zinu, ka tas bija sen, es patiešām jūtos kā sliktākā māsīca pasaulē. Bet es atceros un nepiedošu sev līdz es to dāvanu nenodošu. Es tikai ļoti, ļoti gribu atpūsties. Kam vēl tāds sīkums ir tik svarīgs? Iespējams, ka nevienam, bet man grauž. Es neesmu redzējusi viņus kopš savas dzimšanas dienas. Es varētu piektdien iekāpt autobusā, bet es nevaru. Tik stulbi.
Es jūtu, ka es sāku nepatikt.
Ir labi, būs labi kaut kad. Vai arī bija labi. Hmmm. Putra, viena vienīga putra.
Kāpēc man ir jāguļ? Tas paņem TIK daudz laika.
Slima suņa murgi beidzas te. Un, nē, es netaisos kaut kur lekt nost. Mani vienkārši tā dziesma liekas biedējoša.
____________
Tas bija svētdien, kad man pazuda elektrība.
Bet tagad es jūtos tāpat. Es neteikšu šodien, jo bija tāda pilna, laba diena. Dusmojos uz Spīķi un sevi, bēdājos, dikti priecājos par citiem un smējos, un brīnījos.
Es tikai tagad sapratu, ka man vienkārši vajadzēja parunāt. Un tad debīlā sajuta pazuda.
Likās, ka pēc šodienas es vairs nevarēšu. Likās, ka atkal pārstāšu dejot. Es esmu tik stulba, jā, es patiesi esmu. Labi, ne stulba, bet tizla gan. Es nevaru, nemāku nespēju. Tajā pašā laikā es saprotu, ka man ir jāpiespiežas, lai es varētu. Bet es spiežos jau divus gadus, bet tik un tā nevaru. Pirmo reizi gandrīz raudāju tajā zālē. Padevos. Un rīt atkal tur jābūt. Un parīt arī. Arī pirmdienotrdientrešdienceturtdienpiektdiensestdiensvētdien. Es jūtu, ka manas acis līp ciet. Es esmu atteikusies no tik daudz kā. Bet ir vērts? Es nezinu, es ceru, ka ir. Tik ļoti negribās pamest tās meitenes.
Man sāp tas, ka tuvie priecājas par kļūdām un neveiksmēm. Tas ir tik nejauki. Jā, es neesmu tik gudra, skaista un veiksmīga. Jā, man ļoti daudzas lietas nesanāk. Jā, man katru dienu pazūd maks, telefons un atslēgas. Jā, dažreiz es jūtos kā forever alone un man nav laika, lai atpūstos. Bet ir nejauki, ja kāds par to priecājas.
Es gribu aizbraukt prom uz Kalniem. Pie saviem mīļajiem un jaukajiem. Samīlēt mazos brālēnus, kurus tik sen neesmu redzējusi. Runāt ar Agnesi. Aizvest Raineram dāvanu vārda dienā, kura bija 11. novembrī, es zinu, ka tas bija sen, es patiešām jūtos kā sliktākā māsīca pasaulē. Bet es atceros un nepiedošu sev līdz es to dāvanu nenodošu. Es tikai ļoti, ļoti gribu atpūsties. Kam vēl tāds sīkums ir tik svarīgs? Iespējams, ka nevienam, bet man grauž. Es neesmu redzējusi viņus kopš savas dzimšanas dienas. Es varētu piektdien iekāpt autobusā, bet es nevaru. Tik stulbi.
Es jūtu, ka es sāku nepatikt.
Ir labi, būs labi kaut kad. Vai arī bija labi. Hmmm. Putra, viena vienīga putra.
Kāpēc man ir jāguļ? Tas paņem TIK daudz laika.
Slima suņa murgi beidzas te. Un, nē, es netaisos kaut kur lekt nost. Mani vienkārši tā dziesma liekas biedējoša.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru