Man šonakt atkal domājamais.

Es sēžu un skatos kursorā. Neatbild. Dīvaini, vakar bija tik jautri, smaidīju visu nakti. Tik jocīgi, ka priecājos ar kādu, kuru savu mūžu neesmu redzējusi. Varbūt arī man vajag sabērt cukuru ausīs, lai es būtu priecīga, bet kāpēc lai kādam rūpētu? Un tagad es dusmojos. Bet par ko? Nav jau par ko... Viņš aizgāja skatīties filmu ar draugiem. Labi, ne dusmojos, bet bēdājos, jo cerēju ar kādu papļāpāt. A diez viņš pats vispār atceras, kas es esmu? Brīžiem likās, ka nē, bet jau nākamajā mirklī sāka atgādināt par vakarnakti.

Tas ir dīvaini, nenoliegšu. Katru reizi, kad pulkstenis ļauj vēlēties, es tieši to arī vēlos. Kad krita zvaigzne, vēlējos to pašu. Dzimšanas dienā (ne)pūšot sveces, iedomājos, ka to vēlos. Es pati kādreiz saņemšos? Liktenis, Karma, lieldienu zaķis?  Un BAMS kā no skaidrām debesīm. Es lasu to stulbo grāmatu un ''domāju labas domas''. Nu fufelis, man vairs nav kam ticēt.

Da labi, kāds domājamais. Vieni slima suņa murgi. Gribēju tikai priecāties kā vakarnakt, bet laikam nesanāks.

Kāpēc ir grūti priecāties par citiem? Nu bieži vien man tas nesagādā problēmas, es cenšos no visas sirds. Es gribu būt... kaut kas uz labo pusi. Es ticu, ka labu cilvēku pasaulē nav, nav arī sliktu. Nav balts, vai melns, viss krāsains. Nekad nebūtu domājusi, ka tik ļoti ilgošos pēc kāda atbalsta, es patiešām tā nekad nebiju jutusies. Vispār tas jau sākās pirms mana Intrigas koncerta. Nu bija tas grūti, tik ļoti pietrūka, gribējās kādu dzinuli vairāk, bet kurš nu sunim asti cels, ja ne pats.

Nē, bet es saņemšos. Es te nedzīvošu, izdzīvošu savu sapni :)

Nota benne! Ļoti atvainojos tiem, kuriem neesmu diezgan laba. Es apsolos darīt visu lietas labā. Es noteikti labošos, izpatikšu visiem. Un dīvaini, ka šitā es domāju pat par cilvēkiem, kurus uzskatīju par draugiem. Es esmu tas, kas es esmu un veidoju sevi tā, kā es vēlos. Ģimene man vienmēr būs pirmajā vietā, un ja es gribu, tad svinu svētkus ar viņiem. Piedodiet, nedodu priekšroku svētkos un visā brīvlaikā pieliet mūli un tad stāstīt, cik kruti ir katru dienu dzert. Sākt plostot noteikti nav mans mērķis dzīvē.

Vispār es ceru, ka Kalnos pie neta netikšu, telefonu pakāsīšu un tv neskatīšos. Atslēgšos.

Atcerējos kko tādu, kas uzmundrinās pašu mani. Otrdien klases stunda notika kopā ar M klasi, sēdēju ar Agnesi un Valdi.

*Bezcerīgi nelaimīgs skatiens uz Spīķi*

-Valdi, zināji, ka Spīķim ir sieva?

-Ko???

-Jā, viņš ir precējies.

--

-Zini? Ja pat Spīķis ir apprecējies, tad varbūt pat es kādreiz apprecēšos.

-Umbraško, tad pat Šusters apprecēsies!

Tā nosmējos tajā stundā. Tad vēl mēs smējāmies par Kadili, es nopietni saku-  viņas klase ņirgājas par viņu. :D Un vēl tur ir meitene, kura pī skaitlim zin piecus ciparus aiz komata.

Un tagad es priecājos, ka eju D klasē, kur mēs dažreiz uzvedamies kā ex 9.D. Bet mēs jau esam pavisam cita lieta. Skatījos pirts bildes. Nu. Jā.

Okokok.

Vēl jau dzīva esmu. Īstenībā es guļu zem segas un te rakstu. Nav jau tā, ka šodien pa dienu nebija laika, bet vakarā (tb. naktī) man patīk labāk. Labi, arī tas skanēja dīvaini.

Man vienkārši patīk tas, ka man šobrīvdien ir brīvdienas. Un tas, ka man būs tikai divi sešinieki liecībā. Vispār tagad es esmu baigā supersieviete, tikai mamma par šito smējās. Viņa lepojas ar savu atvasi, bet tētis mani nosauca par zubrīgu Šuriku. Kāpēc mani tas nepārsteidza? :D

Bet manas brilles ir smukākas!

Ak mans Dievs!!! Man trešdien ir koncerts! Pēc vesela gada pārtraukuma! Es špaktelēšos un dejošu kā negudra. Es pat jau nopirku šampanieti Ditai par svārkiem! Un lielākā daļa tērpu man jau ir salikti. Es NEVARU sagaidīt! Tā būs viena no labākajām dienām gadā. Zvēru pati sev.

Nu jā. Īstenībā šī nedēļa bija vienkārši briesmīga :D Mājās kā karalaukā, jo no rītiem es ar mammu nerunāju, jo esmu pūce, bet vakaros vairs nerunāju, jo biju nogurusi. Bet tas viss man ir piedodams, jo kārtoju parādus un vilku sev atzīmes. Un damn, arī izvilku.

Par brīvlaiku runājot- bet protams, ka mans tēvs neļauj man braukt uz Kalniem. Tas bija tik pašsaprotami un paredzami, ka man pat nav ko teikt. Bet es braukšu, jo  galu galā tas būs mans brīvlaiks un uz Jaungada sagaidīšanu es droši vien būšu mājās. Nākamnedēļ dzīvošu pa nullēm, jo plānoju sapirkties Ziemassvētku dāvanas mīļajiem. Domāju, ka ar manu nedēļas budžetu pietiks. :)

Un pagājušās nedēļas atklāsmes: pirmo reizi 16 gados manas smadzenes man iestādīja vietā. Es vairs nelīdīšu, kur nevajag. Centīšos palikt ārā no problēmām, nekreņķēšos par to, ko nevajag. Man ir K & K padomdevējas, kuras, manuprāt, būtu lieliskas psiholoģes. Piemēram, ''Ja tu visu ņemtu vieglāk, tad tu šitā nečakarētos un nebesītos, pašai būtu labāk''. Tad es domāju visu dienu, un tā arī ir. Pats labākais, ka abas Kristas. Ā, pareizi. TAS, KO ES NEATCEROS- TO MAN NEVAR PĀRMEST. :D Tas ir ļoti svarīgi. Bet es domāju, ka vairs tā nedarīšu. ceru. Jām.

Mana vecā klase ir tik smiekīga. Es skatījos bildes un istabā nāca mamma. Pasēju izslēgt :D

Un pats pēdējais, ko gribēju teikt: Es palaidu garām mūsu pirmo jubileju. Es patiešām nezinu kā! Es biju tik pārliecināta, ka mūsu kopābūšana ir no 17. decembra, bet izrādās, ka no 14!!! Es biju pilnīgā šokā! Un vispār nespēju noticēt, ka JAU gads. Bet viņa (mana čabulīša, mīļumiņa) es nevarētu iedomāties nedēļu. Reizi mēnesī ir fantastiska svētdiena, bet katru pirmdienu man ir svētki. Agrāk mēs tikāmies arī piektdienās, bet es sapratu, ka nu jau kļūst par daudz un mēs abi nolēmām, ka iztiksim bez piektdienām. Tieši viņš ienes pārliecību manā dzīvē, azartu un vēlmi sapņot. Viņš māca, ka sapņi piepildās. I'm still truly in love. Rozā brilles nav nokritušas.

  

Es esmu tāds forever alone, ka šitā jau runāju par reslingu. Bet damn, tā visa ir patiesība :D Kādam jau jābūt arī nenormālam :D

Ok, es dodos gulēt. Gan jau atkal kaut kad pēc mēneša uzrakstīšu :D