Vēl jau dzīva esmu. Īstenībā es guļu zem segas un te rakstu. Nav jau tā, ka šodien pa dienu nebija laika, bet vakarā (tb. naktī) man patīk labāk. Labi, arī tas skanēja dīvaini.
Man vienkārši patīk tas, ka man šobrīvdien ir brīvdienas. Un tas, ka man būs tikai divi sešinieki liecībā. Vispār tagad es esmu baigā supersieviete, tikai mamma par šito smējās. Viņa lepojas ar savu atvasi, bet tētis mani nosauca par zubrīgu Šuriku. Kāpēc mani tas nepārsteidza? :D
Ak mans Dievs!!! Man trešdien ir koncerts! Pēc vesela gada pārtraukuma! Es špaktelēšos un dejošu kā negudra. Es pat jau nopirku šampanieti Ditai par svārkiem! Un lielākā daļa tērpu man jau ir salikti. Es NEVARU sagaidīt! Tā būs viena no labākajām dienām gadā. Zvēru pati sev.
Nu jā. Īstenībā šī nedēļa bija vienkārši briesmīga :D Mājās kā karalaukā, jo no rītiem es ar mammu nerunāju, jo esmu pūce, bet vakaros vairs nerunāju, jo biju nogurusi. Bet tas viss man ir piedodams, jo kārtoju parādus un vilku sev atzīmes. Un damn, arī izvilku.
Par brīvlaiku runājot- bet protams, ka mans tēvs neļauj man braukt uz Kalniem. Tas bija tik pašsaprotami un paredzami, ka man pat nav ko teikt. Bet es braukšu, jo galu galā tas būs mans brīvlaiks un uz Jaungada sagaidīšanu es droši vien būšu mājās. Nākamnedēļ dzīvošu pa nullēm, jo plānoju sapirkties Ziemassvētku dāvanas mīļajiem. Domāju, ka ar manu nedēļas budžetu pietiks. :)
Un pagājušās nedēļas atklāsmes: pirmo reizi 16 gados manas smadzenes man iestādīja vietā. Es vairs nelīdīšu, kur nevajag. Centīšos palikt ārā no problēmām, nekreņķēšos par to, ko nevajag. Man ir K & K padomdevējas, kuras, manuprāt, būtu lieliskas psiholoģes. Piemēram, ''Ja tu visu ņemtu vieglāk, tad tu šitā nečakarētos un nebesītos, pašai būtu labāk''. Tad es domāju visu dienu, un tā arī ir. Pats labākais, ka abas Kristas. Ā, pareizi. TAS, KO ES NEATCEROS- TO MAN NEVAR PĀRMEST. :D Tas ir ļoti svarīgi. Bet es domāju, ka vairs tā nedarīšu. ceru. Jām.
Mana vecā klase ir tik smiekīga. Es skatījos bildes un istabā nāca mamma. Pasēju izslēgt :D
Un pats pēdējais, ko gribēju teikt: Es palaidu garām mūsu pirmo jubileju. Es patiešām nezinu kā! Es biju tik pārliecināta, ka mūsu kopābūšana ir no 17. decembra, bet izrādās, ka no 14!!! Es biju pilnīgā šokā! Un vispār nespēju noticēt, ka JAU gads. Bet viņa (mana čabulīša, mīļumiņa) es nevarētu iedomāties nedēļu. Reizi mēnesī ir fantastiska svētdiena, bet katru pirmdienu man ir svētki. Agrāk mēs tikāmies arī piektdienās, bet es sapratu, ka nu jau kļūst par daudz un mēs abi nolēmām, ka iztiksim bez piektdienām. Tieši viņš ienes pārliecību manā dzīvē, azartu un vēlmi sapņot. Viņš māca, ka sapņi piepildās. I'm still truly in love. Rozā brilles nav nokritušas.
Es esmu tāds forever alone, ka šitā jau runāju par reslingu. Bet damn, tā visa ir patiesība :D Kādam jau jābūt arī nenormālam :D
Ok, es dodos gulēt. Gan jau atkal kaut kad pēc mēneša uzrakstīšu :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru