Vīr VS Siev

[11:00:09] Krista: Neko, es piecēlos, mamma tagad gatavo brokastis un tad uz Rīgu aizlaidīsim :)
[11:02:10] papins ciiba: ko juus staigaat pa veikaliem?
[11:02:18] Krista: Jā :) Uz Dominu laikam aizbrauksim.
[11:02:56] papins ciiba: tad jau kaadas 8h staigaasiet.....
[11:03:24] Krista: Nu beidz, tik daudz jau ne (chuckle)
[11:03:52] papins ciiba: nu nu, juus jau parastu kko vazajaties nejeegaa.... baabieshu stilaa....
[11:04:02] Krista: Uldis, ja? :D
[11:04:15] papins ciiba: (flex)
[11:05:24] papins ciiba: es izskrienu parasti cauri, kko ieraugu njemu.... 1 h gatavs
[11:05:33] Krista: :P

Īstenībā vakardiena bija šausmīga. Par to vakarā uzrakstīšu.

Skatījos savu necilo dienasgrāmatu draugos un sasmējos :D

[22:47:55] Viesturīņč?: es juus blenderii samalshu un iekaroshu pasauli
[22:47:57] Viesturīņč?: savaa kugii
[22:50:13] Krrista: sauciet ātros
[22:50:17] FaiLdis: tas ir pats stulbaakais ko es jebkad esmu dzirdejis!!
[22:50:19] FaiLdis: pagaidaam
[22:50:55] FaiLdis: veel jau daudz laika
[22:51:04] Viesturīņč?: tieshi taa
[22:51:07] Viesturīņč?: laika vel daudz
[22:51:09] Viesturīņč?: MAN
[22:51:11] Viesturīņč?: a tu mirsi
[22:51:18] Viesturīņč?: tavas smadzenes shkiidiis blenderii
[22:51:24] Viesturīņč?: un vis starp mums buus cauri
[22:51:26] Viesturīņč?: muuzhu muuzhos
[22:51:48] Krrista: aļona neiedeva?
[22:51:49] Krrista:
[22:52:04] Ližōns.: VISS STARP MUMS BŪS CAURI?? WATAFĀĀK?
[22:52:27] Viesturīņč?: aghhahaa
[22:52:39] Viesturīņč?: tas ir tikkai staprp mums valdi un mani
[22:53:01] Viesturīņč?: es iekaroshu pasauli un saaksies chiekurulaikmets
[22:53:14] Viesturīņč?: bet par shusteru es vel padomashu
[22:53:38] Krrista: ELPOT, VAJAG ELPOT

[22:57:37] Krrista: viestur, izgulies
[22:57:38] Krrista:
[22:57:48] Viesturīņč?: es neguleeshu kameer neiekaroshu planeetu

[22:59:06] Viesturīņč?: sapaaroshu haribo laaciishus un radiisies gumijchiekurpasaule

[23:01:10] Ližōns.: [23:00] Matīss Chukurs..: varu dereet ka vins to pa nopietnam (nod)

Mazā bilžu rāmītī man ir bilde tava.

Vispār jau es vakar uztaisīju šeit baigi garo ierakstu, bet kkad nočakaējās un dators izslēdzās. Tieši tāpēc es rīt braucu uz Līvbērzi pakaļ savam. Besī ārā, jo gribu tikt pie sava skype, savādāk jūtos atpalikusi, bet tagad es tiešām priecājos, ka tas ieraksts nepievienojās, jo tas bija pārāk personīgs.

Man patīk, ka Līva sēž zemē un ''lasa'' bārbiju žurnālu.

Un tad atjāja princis Uldis pie mazās Līviņas un izglāba viņu. Princesīte bija sasitusi celi.

Līva vispār ir baigais špoks. Vakar bija besis, jo netiku pie riteņa, lai brauktu uz centru un sapirktos visu, ko vajag. Nezinināju, ko lai dara un izvilku ārējo atmiņu, lai paskatītos Līvas bērnības bildes un video. Sooo cute. Pēc noskatīšanās arī Dace teica, ka es ar Līvu esmu bijusi vienmēr. Un to sapratu arī es. Es spēlējos ar viņu, kad viņa mācījās rāpot. Filmēju, kad viņa sāka spert savus vienus no pirmajiem solīšiem ejot no Ulda pie Daces. Pļāpāju ar viņu un filmēju to, kā šī dejoja pēc savas otrās vārda dienas un pirmās dzimšanas dienas. Jā... :) Tagad tik priecājos.

Šodien dzīvoklī notika ''šaizīte''. Dace nezināja, ka mani zilie šorti krāso (jaunums arī man) un salika tos kopā ar Ulda baltajiem. Tagad tie ir tādi gaiši zilgani. Pats viņš vēl nav redzējis, tākā pagaidām es varu gulēt te :D

Bet nu jā... Vakar atkal dabūju dzirdēt par saviem ēšanas paradumiem... Šoreiz gan tikai neklusēju,bet pateicu arī pāris lietas atpakaļ, tikai izskatījās, ka tas diži viņu nerausta un viņš tiešām nesaprot to, cik riebīgs dažreiz ir. Jā, vakar bija dziļā morāle, joprojām vārdi skan galvā... Sāku nopietni domāt par nedzīvošanu šeit, bet Līvbērzē, bet man tiešām patīk vakari šeit. Krista vēl nav atbildējusi, bet es gribētu aiziet rīt nopeldēties, jo šīs pēdējās dienas ir bijušas neciešami karstas. Neciešu vasaru :S

Šodien sapratu, ka esmu bezgaligi noilgojusies pēc sava Artiņa. Lai gan pēc strādāšanas šeit man paliks tikai divas vasaras nedēļas es nolēmu, ka došos uz Kalniem. Galu galā, esmu pavadījusi tur tikai vienu vasaras nedēļu. Un tagad Agnese vairs nestrādā (iemesls gan dikti nopietns, es Agnesi ļoti, ļoti, ļoti mīlu un uztraucos par viņu. Ir smagi, ka viņai atkal jāiet cauri visam tam pašam, bet es ceru, ka viņa būs stipra. Centīšos būt balsts vienmēr, jo zinu, ka visās man smagajās dzīves situācijās (man nudien nekad nav gājis tik smagi kā viņai) viņa ir bijusi balsts un aizstāvis man. Es nespēju vārdos aprakstīt pieķeršanos viņai. Tiešām ceru, ka viss būs labi) mēs varēsim aizbraukt uz Lietuvu un izstaigāt visus mūsu ''īpašos'' veikaliņus, hehehe.. :) Un, jā, Arcis man ir gandrīz kā brālis, kā pašas bēbis. Es viņu baroju, kad viņam bija 5 mēneši un Agnesi aizveda uz slimnīcu, es viņu pieskatu vēl šodien, kad esmu tur, vai viņi ir te. Tas sīcis kādu dienu būs mans krustdēliņš, bet man jau tagad viņš nozīmē daudz vairāk.

Papiņš nr.2 saka, lai es beidzu lauzt viņa klaviatūru, tāpēc es beigšu rakstīt. Es ceru, ka viss būs Ok :) Jām, ceru, ka Krista atbildēs un rīt kkas notiks, hehe. Biju šodien arī apsveikt Annu Martu, grāmatiņa viņai patika. Izskatās, ka es šodien negulēšu, jo nopirku ''Skaisto Tumsu'' (''Daiļās būtnes'' turpinājums'') Ok, tad see ya soon ;)

I am a member of the butterfly culture.

Daudz laimes vārdadienā man (Haha, melnais humors).

Nē, tā jau viss ok. Ir labi. Nu, vakar bija un šodien arī. Sanāca daudz ko saprast, par sevi, ģimeni, radiniekiem, draugiem, tikai par to es šeit nerakstīšu, labāk līdz galam paturēšu pie sevis. Nutā, jā. Kursors vienkārši mirgo un es nezinu, ko lai raksta.

Esmu sākusi klausīties tādu mūziku, kā nekad. Pašai ļoti, ļoti patīk. Te divas no manām mīļākajām.

Tā otrā jau it īpaši. Šķiet, ka sarakstīta tieši par Amy Winehouse. Skumstu par viņu, man ļoti patika. Tiešām sapņoju kādreiz aizbraukt uz kādu koncertu... :( Tik ļoti patika VISAS viņas dziesmas. Žēl. Ko tik slava nedara ar cilvēku.

Nu un ko tur vairs par skumjo. Tā dzīvojos pa Jelgavu, pieskatu Līvu. Vakaros padaros kko ar Annu Martu vai Vajeiku. Mani jau sāk saukt par ''ielāpu'' it's kinda funny, jo tas ir tā, itkā es ar Kristu vispār iepriekš nebūtu komunicējusi, tikai tagad. Man žēl, ka par mani tā domā, bet ja pašam nav savas dzīves, ko dzīvot, tad let it be. Ir briesmīgi stulbi pīt mani iekšā savās problēmās, bet ja savādāk nevar...

Ou, fuck. Un atkal par skumjo turpināju. Mēs bijām ožos peldēt, hesītī ēst, promenādē nosalt, bet tornītī nebijām. Tur gan es gribu aiziet. Nākam 2.dien-3.dien Annai  Martai v-dienas. Tik jauki :)

Mana ''ģimene'' Jelgavā man patīk. Dace vakar teica, ka Uldis īstenībā par mani baigi uztraucas, tikai diži to neizrāda. Visu laiku liek Dacei zvanīt un tā tālāk. Tas liekas tā ''awww'' cik mīļi. Bet šajās dienās sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Tiešām ilgojos, jo zinkā. te es varu būt es pati. Sēdēt pie pc, ēst, dzert un vēl skype runāt :D 

6.augustā Līvbērzē sporta spēles. It īpaši priecīgas man, jo Anna Marta ar Kristu brauks šurp. Krista kko teica, ka Viesturam jāspēlē un Valdis arī lkm būšot vai kko tādu. Īsti gan neiedziļinājos un nesapratu, jo man galvenais, ka manējās te :D

Nuja, īpaši laimīgs šis vakars/rīts man nav. Rīt pus8 uz Jelgavu un tur, visticamāk, nogulēšu vēl. No rīta vēl soma jāsakrāmē. Neesmu pārliecināta, ka pc šoreiz ņemšu līdz. Tad jau redzēs.

Šovakar domājams, he... :|

Who's gonna save the world tonight?

Nu tā.. Šovakar piesēdos pie pc, izlasīju visu savu blogu un nolēmu, ka gribu arī šovakar uzrakstīt.

Šodien bija mana pēdējā darba diena Līvbērzē (tieši šodien tajā mājā pavadīju 16 stundas. Pie beigām sāka likties, ka nojūgšos). Tā jau priecājos, ka vasarā naudiņa ripo savā kontā, bet saprotu, ka tā ir pelnīta. Ne pēc labas gribas es cēlos katru rītu un minos uz turieni. Tas tā, pašiedvesmai :) Tagad no pirmdienas braukšu uz Jelgavu, kur mazā Līva guļ līdz 11. He, priecājos.

Pārsteigums šodienai- piezvanīja Vajeika un piedāvāja pie sevis palikt. Piekritu, esmu baigi priecīgā, jo varēsim tā izrunāties. Pa īstam, kad neviens nebūs klāt.

Un atkal par darbu runājot, un cilvēkiem. Pagājušajā pirmdienā biju pie Ojāra (mana radinieka, tiesa, ļoti, ļoti tāla) darbā, jo viņa meita Ieva tā gribēja. Viņš patlaban strādā lielā starpvalstu uzņēmumā, braukā ar darba mašīnu un viņam ir jaunākais telefons (tiesa, arī darba) par kādu es jelkad sapņot nevarētu. Viņš ir ļoti labsirdīgs cilvēks, vienmēr ar savējiem dalīsies itin visā.  Pašam ir meita Ieva, kura septembrī sāks mācības 4. klasē. Dzīvo pats savā divstāvu mājā ar mājdzīvniekiem, piepilda savus, meitas un sievas sapņus..

Bet daudz ko uzzināju par viņu. Izrādās, Ojārs ir dienējis armijā. Esot bijusi obligāta. Daudz par viņa ģimeni (vecākiem un tā) nezinu. Zinu tikai divas māsas... Nedomāju, ka armijā ēdot ''spageti, kurus varēja griezt ar nazi'' (pats tā apgalvoja) viņš domāja par to, kā katru mēnesi lidos uz Ķīnu darba darīšanās. Stipri šaubos, ka mācoties viņš jau apguva somu valodu, lai varētu saprasties ar saviem ''bossiem''. Es tik maz zinu par to cilvēku, bet apbrīnoju. Un ne jau dēļ telefona, vai mašīnas, nē. Ne laiks, ne nauda ir viņu sabojājis. Viņš ir apņēmīgs, gādīgs un rūpīgs. Tiecas uz saviem mērķiem un apzinās savas spējas. Cilvēks, kuru es apbrīnoju un apbrīnošu.

Tas man lika sākt domāt par savu nākotni. Nu, pabeigšu vidusskolu...un? Kļūšu par kārtējo viduvējību jūrā? Jā, laikam gan. Labāk viduvējība jūrā, nekā karalis peļķē. Bet es tiešām neko nezinu, un tas mani biedē. Ko darīšu pēc gadiem desmit? Būs man tie divi bērni, kurus es vēlos? Strādāšu vai vēl mācīšos, vai arī būšu jau precējusies ar ciema dzērāju un laimīgi vadīsim kopā savus vakarus pie pašbrūvētā pudeles? Tas viss tik ļoti biedē. Gribu zināt, kas notiks, gribu zināt, kā būs.

Laikam pietiks par to domāt, savādāk nojūgšos. Galvenais ir likt pamatus jau tagad. Uzskatus, rīcību un plānus. Pieņemt citus, kādi tie ir. Ja nepieņem, tad nav vērts pieņemt arī viņus.

Ahh.. un jā. Tas, kas notiek man apkārt šajā nedēļā ir murgs. Es saprotu, ka iet slikti, bet vismaz mani tur varētu nepīt. Ne pa tēmu. Un savu žulti tomēr varētu pateikt beidzot man acīs, nekā nomuldēt man aiz muguras, kamēr visu šo gadu esmu bijusi jauka, vienmēr izpalīdzējusi un uzmundrinājusi, kad gājis grūti. Tagad pašai mazliet grauž tas, ka esmu bijusi tāda kā ''pielīdēja'', lai viss tik būtu jauki. Ļoti žēl (vai arī nē), ka tas tā ir bijis. Labi, ka man beidzot atvēra acis, savādāk es vēl būtu dalījusies noslēpumos, iespējams noderīgā informācijā un izpalīdzējusi. Būs man dzīves mācība, hehe.

Atcerējos manu un brālēna (6 gadi) sarunu vakar:

-Tev ir tāds zils pie acīm.

-Kur? Kaut kur te? Kur, kur? Zilie riņķi zem acīm? Aj, jā, zinu.

-Nu, nē. Tur iekšā. Tāds zils kā man.

-Tu domā zilas acis?

-Jā, tev ir tādas pašas smukas zilas acis kā man.

Mana vasara tik tagad sāk ''iet uz augšu''. Ja līdz šim mēnesim viss bija briesmīgi, tad tagad sāk patikt šī vasara. 

Un tagad pastāstīšu, ko vispār daru.

Lai arī visa strādāšana Tukumā izpalika (šodien gan braucu caur Tukuma centru, ar ilgām acīs un garu lūpu noskarījos uz to un Katrīnas laukumu - man tiešām patīk tā pilsēta), esmu dabūjusi darbu. Pieskatu, veicu mājas darbiņus utt. Ja vien spētu no rītiem piecelties, viss būtu ok. Šorīt bija pirmais rīts, kad aizgulējos. Darbā ierados pus9 un jutos dikti nokaunējusies. Rīt jābūt 9, pagulēšu. Arī naudiņu saņemu pārāk labi, lai atļautos sūdzēties.

Šeit strādāju pagājušo un šo nedēļu. 

Pagājušajā trešdienā man zvanīja tante Dace, un prasīja, ko es darot no 18. jūlija. Sacīju, ka neko, un viņa man piedāvāja darbu! Jelgavā! Katru dienu būšu blakus Annai Martai (varēšu redzēt pat viņu virtuvē), celšos vienpadsmitos (tad ceļas Līva) un strādāšu! Ahh, esmu tik laimīga. Tik žēl, ka man Lediņi izpalika. Vajadzēja zvanīt, atteikties un atvainoties. Sajutos bezgala sūdīgi, bet ir ok. Ceru tikai, ka neesmu iekļauta kinda kādā melnajā sarakstā.

Arvien vairāk un vairāk sapņoju par jauno klasi un veco. Piemēram, pagājušā naktī sapņoju par Evīti un citiem klasesbiedriem. Neskaitāmus sapņus redzu Vajeiku, Rutu, Valdi, Anniju un Annu Martu, kā arī Andi (!!!). Jūtos sireāli streindž. 

Tā  nu man iet. Labi. Vairāk arī nav ko stāstīt. 6dien biju pie Evas. Bija dikti jautri, tikai Annas trūka. Un tomēr man kaut kas neliek mieru...

Time to escape
The clutches of a name
No this is not a game
(It's just the beginning)
I don't believe in fate
But the bottom line
It's time to pay 

You know you've got it coming

This Is War.

-30 seconds to Mars- Escape 

113 dienas

Kādu dienu vēlāk būs dziļi domājošais ieraksts, šis tāds virspusējs. Tad būs vairāk laika un gribēšanas rakstīt.