Mana vasara tik tagad sāk ''iet uz augšu''. Ja līdz šim mēnesim viss bija briesmīgi, tad tagad sāk patikt šī vasara. 

Un tagad pastāstīšu, ko vispār daru.

Lai arī visa strādāšana Tukumā izpalika (šodien gan braucu caur Tukuma centru, ar ilgām acīs un garu lūpu noskarījos uz to un Katrīnas laukumu - man tiešām patīk tā pilsēta), esmu dabūjusi darbu. Pieskatu, veicu mājas darbiņus utt. Ja vien spētu no rītiem piecelties, viss būtu ok. Šorīt bija pirmais rīts, kad aizgulējos. Darbā ierados pus9 un jutos dikti nokaunējusies. Rīt jābūt 9, pagulēšu. Arī naudiņu saņemu pārāk labi, lai atļautos sūdzēties.

Šeit strādāju pagājušo un šo nedēļu. 

Pagājušajā trešdienā man zvanīja tante Dace, un prasīja, ko es darot no 18. jūlija. Sacīju, ka neko, un viņa man piedāvāja darbu! Jelgavā! Katru dienu būšu blakus Annai Martai (varēšu redzēt pat viņu virtuvē), celšos vienpadsmitos (tad ceļas Līva) un strādāšu! Ahh, esmu tik laimīga. Tik žēl, ka man Lediņi izpalika. Vajadzēja zvanīt, atteikties un atvainoties. Sajutos bezgala sūdīgi, bet ir ok. Ceru tikai, ka neesmu iekļauta kinda kādā melnajā sarakstā.

Arvien vairāk un vairāk sapņoju par jauno klasi un veco. Piemēram, pagājušā naktī sapņoju par Evīti un citiem klasesbiedriem. Neskaitāmus sapņus redzu Vajeiku, Rutu, Valdi, Anniju un Annu Martu, kā arī Andi (!!!). Jūtos sireāli streindž. 

Tā  nu man iet. Labi. Vairāk arī nav ko stāstīt. 6dien biju pie Evas. Bija dikti jautri, tikai Annas trūka. Un tomēr man kaut kas neliek mieru...

Time to escape
The clutches of a name
No this is not a game
(It's just the beginning)
I don't believe in fate
But the bottom line
It's time to pay 

You know you've got it coming

This Is War.

-30 seconds to Mars- Escape 

113 dienas

Kādu dienu vēlāk būs dziļi domājošais ieraksts, šis tāds virspusējs. Tad būs vairāk laika un gribēšanas rakstīt.