Un pusgads nav rakstīts te.
Dienu pēc dienas nekas nemainās, bet drīz vien viss ir pavisam savādāk. Īsti citātu neatceros, bet tā patlaban ir. Es šo gadu beidzu diezgan skumīga. Reāli man nevajadzētu bēdāties, bet šodien es nemāku savākties. Es nevaru saņemties, lai darītu kaut ko normālu. Man šķiet, ka viss iekšā griežas un kāds rauj to uz āru. Jūtos vientuļāka kā jelkad, bet tagad nav īstais laiks! Nevaru saņemties, lai sāktu runāt. Kas notiek? Bet nekā taču nav! Par to jau arī visticamāk tā visa sāpe ir.
Es tikai nesaprotu kāpēc. Un kā? Un ja nu? Vai? Viss jūk galvā.
Man šķiet, ka es palēnām jūdzos.
Es gribu savākt somas un braukt uz Kalniem, lai tiktu galā ar sevi (tur tas pavisam noteikti izdotos), bet vairs jau nav laika. Ko es tur darītu 4 dienas? Divas dienas aiziet vējā braukšanai. Divas pilnas dienas es būtu tur. Un? Nekas taču nemainītos. Bet es tik ļoti gribu palikt un redzēt, kā būs.
Bet vispār gads bija... Interesants. Dažādas pieredzes, cilvēki, sajūtas. Prieki un bēdas. Labi, neko jēdzīgu jau es te vairs neierakstīšu.
