Man nav ko darīt un sen nav rakstīts. Es centīšos nežēloties, bet man ir ļoti slikti. Es zinu, ka patlaban šajā situācijā nebūtu jauki un pieklājīgi tā darīt. Tāpēc es centīšos rakstīt pēc iespējas apātiskāk, lai viss neliktos tik drūmi, kā tas ir.
Un te nu es apstājos, jo nezinu vairs, ko lai saku.
Šī ir viena no briesmīgākajām vasarām, kāda man ir bijusi. Es jūtos šausmīgi katru dienu. Pat dienas pirms izlaiduma nebija foršas (tās bija briesmīgas). Tad es tieši nedēļu pabiju Kalnos (labākā nedēļa, kāda bijusi šajā vasarā), tad es braucu mājās, lai svinētu Jāņus (šos svētkus es vispār nevēlos pieminēt). Tagad es nīkstu mājās. Ārā ir saulaini vakari, bet es te sēžu. Tikai sēžu un neko nedaru. Jūtos kā viena no tiem, kuriem nav dzīves. Un liekas, ka tieši patlaban man arī tādas nav.
Man sāk likties, ka es pavisam drīz paņemšu sētas kaķi, piesiešu to saitītē kā mana pustrakā kaimiņiene un vedīšu to pastaigāties.
Mana mīļā Ruta (es esmu gandrīz pavisam pārliecināta, ka tu šo nelasi, jo tu nekad neesi zinājusi manu bloga linku) es tevi mīlu. Es pēc tevis ilgojos un skumstu. Ja tu zinātu, cik ļoti man gribējās būt ar tevi šodien (es tiku pārliecināta, ka bērēs bija 30 cilvēku ierobežojums, kurš bija tikai bēru mielastā). Es visu laiku gribēju ticēt, ka tā nav līdz beidzot noticēju. Visas manas labākās domas un jūtas, dziļākās līdzjūtības un labākie vēlējumi turpmākajai dzīvei ir ar tevi. Es nesaprotu, kas notika ar mums beigās, es tev nekad acīs nevarēšu pastāstīt, kā es jūtos, jo ir par vēlu un es esmu par vāju. Es gribēju, lai viss ir labi, es centos. Es negribēju, lai mēs izjūkam, bet laikam tā bija lemts. Es tikai ceru, ka tu rēķinies ar mani, un, ja tev kaut ko vajadzēs es būšu. Es vienmēr tā biju domājusi, bet tieši tagad ir tas laiks, lai tev to parādītu. Es neesmu vēlējusies tevi sāpināt vai sadusmot, bet cik gan stulbi būtu rakstīt ''man sanāca'' tā ir. Mēs laikam diemžēl esam divas dažādas pasaules, kurām tomēr nebija lemts sadzīvot. Man ļoti žēl visas tās glupības un muļķības, kuras es teicu. Es nožēloju visas tās lietas. Tu esi pārāk laba priekš manis, tā nu tas ir. Es tevi mīlu, negribēju, lai tā sanāk un... jā, ļoti ilgojos. Ceru, ka tev viss būs labi, un tā būs, jo tu esi tik stipra. Tu varēsi to pārvarēt. Kopā ar draugiem, kuri vienmēr būs apkārt tev.
Es vairs nevaru neko uzrakstīt. Gan jau rīt. Esmu noraudājusies, nevaru paelpot. Māku raudāt klusi, jo vecāki ir blakus istabā un viņi nesaprastu. Nekad.
Jā, izraudāties arī vajadzēja un vajag. Būs labāk, būs.
