Vai, paskaties, gads ir galā.

Un pusgads nav rakstīts te.

Dienu pēc dienas nekas nemainās, bet drīz vien viss ir pavisam savādāk. Īsti citātu neatceros, bet tā patlaban  ir. Es šo gadu beidzu diezgan skumīga. Reāli man nevajadzētu bēdāties, bet šodien es nemāku savākties. Es nevaru saņemties, lai darītu kaut ko normālu. Man šķiet, ka viss iekšā griežas un kāds rauj to uz āru. Jūtos vientuļāka kā jelkad, bet tagad nav īstais laiks! Nevaru saņemties, lai sāktu runāt. Kas notiek? Bet nekā taču nav! Par to jau arī visticamāk tā visa sāpe ir.

Es tikai nesaprotu kāpēc. Un kā? Un ja nu? Vai? Viss jūk galvā.

Man šķiet, ka es palēnām jūdzos.

Es gribu savākt somas un braukt uz Kalniem, lai tiktu galā ar sevi (tur tas pavisam noteikti izdotos), bet vairs jau nav laika. Ko es tur darītu 4 dienas? Divas dienas aiziet vējā braukšanai. Divas pilnas dienas es būtu tur. Un? Nekas taču nemainītos. Bet es tik ļoti gribu palikt un redzēt, kā būs.

Bet vispār gads bija... Interesants. Dažādas pieredzes, cilvēki, sajūtas. Prieki un bēdas. Labi, neko jēdzīgu jau es te vairs neierakstīšu.

Man tā liekas.

Ja man šajā vasarā nebūtu šo lielisko darba vietu, kas aizņem diezgan daudz mana laika, tad visticamāk vasaras beigās mani varētu uzmeklēt vai nu psihenē, vai slimnīcā. Goda vārds. Es nepavilktu.

I follow rivers

Vispār man iet ļoti labi, tikai no rītiem, kad pieceļos, man joprojām ir tik auksts, ka jāvelk vilnas zeķes, bet katru vakaru sāp galva. Bet man ir labi.

Es gribu dzirdēt, kā sienāži čīgā. Drīz.

Man liekas, ka 70% no tām baumām Twitter profilos ir iesūtījuši paši tie, par kuriem baumo. Minūte slavas, tā teikt. Vai arī draugi. Lai, piemēram, iepriecinātu. Tāds "Hey, paskaties, par tevi ir uzrakstīts, diez kurš tas bija?" 

Jāaizsūta kkas par Vajeiku vai Uzari, lol. Tas būtu smieklīgi :D

Es jau desmit minūtes klausos, kā lietus līst. Ierakstā.

Tas jau nav nemaz tik nenormāli, vai ne?

Šodienas tas, kas neliek mani mierā. Ja es no rīta atnāku uz skolu labā garīgajā, ņemos, dziedu, priecājos un smejos, tad visi skatās uz mani kā uz dīvainu, saka, lai aizveros. Tad, kad man tas (Umbraško, tu esi dīvaina. Nedziedi. Paklusē. Nomierinies. Savācies) ir piegriezies, sāku gruzīties, nerunāt ar kādu (vai runāt mazāk), atslēdzos, ielieku austiņas un klausos mūziku, tad viņi prasa "Kas tev ir? Par ko tik bēdīga?" UN nav tā, ka tas ir tikai šodien, reāli tas jau ir... nu ļoti ilgi.
Mācos savākties un saņemties. Āāāāāāāāāāāāāā!!!!!

I'm always fine, until I'm alone at night.

Šodiena bija interesanta. Lai neteiktu vairāk.

Es jūtos kā rudenī, kad viss ir drūms un tukšs. Pelēks. Bez noteiktas konsistences un sajūtas. Es nezinu, kā lai jūtos. Šis pavasaris ir ķēpīgs. Es ilgojos, bet nezinu pēc kā. Es nespēju valdīt pār to, ko saku vai kā jūtos. Kā tāda veca, kašķīga ome. Zinu, ka paralēli varu teikt kaut ko pavisam citu, bet tas tāpēc, ka es slēpju to, ko domāju. Un ļoti bieži. Varbūt man vajadzētu mazuliet atslēgties uz kādu laiku. Es nezinu. Šī ''darba nedēļa'' ir bijusi tik īsa, tomēr fiziski es jūtos tukša, bet emocionāli pārbāzta.

Es darīšu visu, lai pārslogotu savu dienu un nav jādomā.

Bet saule spīdēs. Un ziniet, man ļoti bieži ir labi, bet dīvainu sakritību pēc man ir iedvesma šeit rakstīt tikai tad, kad ir smagi. Man ir vieglāk skumt, nevis priecāties.

GiveAway by Pietura Nr.23!

Nolēmu piedalīties.
Diemžēl neko nekad neesmu laimējusi, bet ir jau laikam vērts mēģināt... :)

http://pietura23.blogspot.com/2012/05/pavasara-giveaway.html

Cheers to her.

Ziniet, es par to meiteni priecājos. Sasodīti priecājos. Jā, liekas, ka bieži vien dzīve viņai ņēmusi daudz ko nost, bet viņa bieži vien ir tik mīlīga un enerģijas pilna. Kad agrāk viņu tikai zināju, tad tā nelikās, bet tagad... jo vairāk iepazīstu, jo vairāk saprotu, cik ārkārtīga forša viņa ir. Un par to priecāšanos... vienkārši viņai izdodas un prieks, ka viņai ir kāds, ar ko būt kopā. Tas ir tik anormāli jauki. Es pat nespēju rast citu vārdu. Es varu skatīties un smaidīt.

Vai man pašai tā pietrūkst? Es nezinu. Bieži vien jā, bet... Nē, greizsirdīga es visnotaļ neesmu, es tikai lepojos un paslepus priecājos. Bet es nezinu. Būtu jauki, ja man kāds tāds būtu. Khem.

Es ļoti reti par kādu tā priecājos. Man tur nav nekādas daļas, nu pilnīgi nekādas. Es nezinu... Kaut kādas dīvainas emocijas.

Man liekas, ka man pašai ir grūti saprast, cik ļoti pieķērusies es esmu. Bet galvenais, ka pagaidām viss ir labi.

Man iet diezgan labi. Es tikai nezinu, kas notiek ar pāris maniem draugiem, bet man... man... labi, man neiet ļoti labi, jo lielāko dienas daļu es bēdājos. Nē, ne gluži bēdājos, bet domāju. Ir tik grūti saprast lietu kārtību un norisi. Un tad es nesaprotu, kāpēc viss ir tik sarežģīti, kāpēc es pati nonāku pretrunās ar sevi pašu un ko lai es sevī mainu. Es nezinu. Šo gandrīz četru gadu laikā esmu kļuvusi par gandrīz citu cilvēku. Tā notiek ar visiem? Vai arī tiešām vide to tā ir iespaidojusi? Man bail ka tā, jo tad es neesmu tā es, kas te, mājās, sāka iet skolā. Dažkārt man ir bail no sevis pašas. Kāpēc es visu daru tik nepareizi? Bet, bet es cenšos.

Un atkal. Tā notiek vienmēr, kad rakstu blogu. Mans spilvens būs no tā noguris. Likšos slīpi. Rīt sapamps acis. Aj.

Vispār es dusmojos tikai uz sevi.

Te varētu būt daudz lamuvārdu, bet mana ģimene varētu lasīt.

Es vispār neatceros, kad es esmu TĀ dusmojusies. Bļāviens, par visu! Mani kaitina VISS! Āāāāāā'!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! (Izņemot Jaredu, kurš vienkārši kliedz manās ausīs)

Come break me down
Marry me, bury me
I am finished with you, you, you

Look in my eyes
You're killing me, killing me
All I wanted was you

Es pati nesaprotu, kas notiek. Es tiešām kļūstu veca un īgna? Vispār es nezinu par ko dusmojos (nē, ziniet, vispār es zinu,  bet es negribu nevienam teikt). Un arī par to es dusmojos! Es sēžu šeit un.. dusmojos. Jā, es tikko izgāju no klases čata un visi manējie domā, ka es esmu iedomīga ****, bet es vienkārši būtu uzlaidusi savu pc augšā. Es vienkārši vairs nevarēju. Tagad es varu teikt, ka es negribēju, bet ziniet, man vienalga.

Es esmu tik dusmīga. Es pati nespēju izskaidrot. Es dauzīšu sienu, līdz atslēgšos. Nopietni.

Bļāviens, kāpēc manām tumbām nevar pievienot austiņas????????

You don't need water to feel like you're drowning, do you?

Es jau varu stāstīt visiem un blatot, ka nezinu, par ko es gruzos un ņemos visu šo laiku, bet es labi zinu. Es to pārsvarā nestāstu nevienam (Šitas ir tas es kaut ko zinu, bet neteikšu. Saprotu, cik kaitinoši) Stulbākais ir tas, ka es to nevaru labot. Lai kā es censtos, es to vienkārši nespēju. Visu laiku jau biju apzinājusies, ka, jā, tāda problēma ir un jāspēj tikt ar to galā, bet savā naivumā cerēju, ka citi to nemana. Līdz tas tiek iestāstīts, noskaldīts acu priekšā. Es nezināju, ka ir tik ļauni cilvēki, es cerēju, ka tādu nav.

Komentārs, kuru pavisam normālā dienā es uztvertu kā joku, neīstā vakarā un es sēžu savā gultā un nezinu, kur tverties. Es sen tā nebiju raudājusi. Un "pats labākais" ir tas, ka otrpus datoram tu vari izlikties, ka nekas nav noticis un viss ir ok.

Viss ir likumsakarīgi. Tam es ticu. Tikai nesaprotu, ko es viņiem esmu nodarījusi. Es atkal šeit gribēju pateikt tik daudz, bet man nesanāk. Es pat neprasītu viņam daudz.

Es gribu atslēgties no gandrīz visa. Vismaz no viņiem.

Īslīce 2012 :)

Tāātad 5dien, 2012 gada 30. martā es ar savu superīgo deju studiju "INTRIGA" bijām uz Zemgales mūsdienu deju skati, kur ieguvām ne tikai I pakāpes diplomu, bet arī vislielāko punku skaitu savā grupā! :) Bijām TIK laimīgas un pārsteigtas, jo mūsu nodalījumā (10.-12. klases) nebija nevienas sliktas dejas. Visas bija tik ļoti atstrādātas, tik skaistas, mmm. He he he, dejoja arī Tukuma "Demo" B-Boys breika grupa, jāā. Vēl mūsu grupā bija deju studija "Lēra" (tās, kuras dejoja Latvijas Zelta Talantos, ielikšu video), bet viņas palika trešās. Bet nu ar kādu attieksmi tās meitenes uz visiem skatījās. Deguni bija tāādos mākoņos. Vismaz tā izskatījās.

UN tātad pavisam officiāli: pēc šī izbrauciena Intrigas vecākā grupa pieņem sev devīzi ''Mēs jau neesam īsti normālas".

Un redzēsiet, kāpēc:

 Make up pirms uzstāšanās. Smagi :D

 Ar Santu (mūsu superīgo skolotāju)

 Jautrītes un Inga.

 Man taču vajadzēja bildi ar PAŠU Signiju!

 "Mēs neesam īsti normālas"

 Mammu, skaties, es esmu Milda!

 Jauka kopbilde :)

 Whaha, Ilze autobusā atlūza :D

 Jautrīte blakussēdētāja Luīze.

 Vēlviena bilde ar PAŠU Signiju :D

 Man kefīriņš-es veselīgākā. Aizgājām uz Čilleni, pierijāmies :D

 Es vienmēr ēdu.

Ar savu Echelon draudzeni un lielisku dejotāju Līgu.

 Viena no salīdzinoši normālajām kopbildēm.

 Intrigantes planko. Mana ideja :D

 Ar manu mīīļo Ēriku :)

Man gangsta. Signija neielika pedoseju bildi :(

Es gribēju te kaut ko rakstīt, bet tad viss. Nevarēju. Apgūlos uz spilvena un tā arī gulēju. Pēc jaukākajām dienām nāk sūdīgākie vakari.

I hate getting flashbacks from things I don't want to remember.

Manas iekšas kļūst tikpat saldas, kā tā kūciņa uz mana šķīvja.

Ārprāts, kā es mīlu savu dzīvi. Es pastāstīt nevaru! Man ir tāāāāds pavasaris galvā. Es varu sēdēt un vienkārši smaidīt visu dienu. Dažbrīd šķiet, ka man iekšā viss paliek salds kā cukurs. Es sēžu istabā un klausos labu mūziku, man šodien bija fantastisks dejas treniņš un šī noteikti būs pirmā deja, kurai atdošu visus 100%, jo man viņa tik sireāli, nenormāli, nereāli patīk. Santa ir labākā skolotāja, kāda vien man ir bijusi. 

Kur es visu to rauju- pašai nav ne jausmas. Es mācos tā pat, kā iepriekš, bet šoreiz man viss sanāk. Izskatās, ka tas murga izskaidrojums tiešām darbojas. Dzīvē viss iet kā pa viļņiem- tad labais,  tad sliktais. Man tagad ir tik labi, ka es nezinu, kur likties, un izbaudu to pilnībā.

Pat zinot, ka es brīvlaikā nekur nebraukšu, jo man katru dienu ir dejošana... Es priecājos. Es izgulēšos TIK ilgi. Pirmdien nekur nebraukšu, neaiziešu uz moderno. Piektdien ir DIVAS SANTAS DEJAS. Ārprāts. Tik ideāli :))

Es smaidu kā maija saulīte, kaut gan maijs vēl nav klāt :) Ah, es ceru, ka šitas turpināsies labi ilgi.

It feels like 2008.

Es sēžu un klausos dziesmas no 2008. gada. Tagad skan T.I- Whatever you like. 4 gadus atpakaļ man bija 12... 4 gadus atpakaļ Jana sāka mācīties 10. klasē, bet es 7. un tad mēs vakariem ilgi runājām par to, kas mums jaunajās skolās patīk un kas nē. Tieši šodien (labi, vakar) Janai bija dzimšanas diena, bet bija grūti saņemties un aizrakstīt. Liekas stulbi, jo viņa zināja par mani TIK daudz un tieši tikpat es zināju par viņu. Jana bija cilvēks, ar kuru es nekad  nebiju satikusies (un visticamāk arī nekad nesatikšos), bet mēs abas izpļāpājām visu savu dzīvi. Ārprāts, viņa ir Anglijā, reāli jau pieaugusi sieviete un es esmu te. Tajā pašā istabā. Tas tā nereāli liekas. Vēl jau Mārcis, Nastja, Rihards, Lāsma un vēl, un vēl. Pēc viņiem man vairs nav bijis neviens pats nopietns interneta draugs. Pietrūkst? Nē, ne gluži.

Jana gan man pietrūkst. Gribētos zināt par viņu daudz vairāk, nekā zinu tagad. Viņa bija/ ir tik forša meitene.

Ārprāts, tās gan ir labas dziesmas. Zvēru, ka puse no viņām būs manā datorā. Tagad skan I'm yours. 

Man sāk iet ļoti labi :) Vismaz šīs brīvdienas ir ideālas. Man jāskrien baudīt mūzika, nespēju klausīties un koncentrēties rakstīšanai. Gan jau rīt kaut ko ierakstīšu :)

Briesmīgi.

Sapņu tulks: 

Sakropļots cilvēks: par to būt- pēc bēdām piedzīvot priekus, arī stipra veselība.

Spogulis: tajā sevi svešu redzēt- lielas pārmaiņas.

Man bija tik ļoti bail. Es esmu murgos redzējusi citus līķus, asinis, šausmas, bet nekad sevi. Pirmo reizi murgā es skatījos spogulī. Es negribu atcerēties to skatu, bet nevaru. Es sevi tikpat kā vairs nepazinu. Man nebija matu, viss bija asinīs un zilumos, es sevi taustīju, brīnījos par to, ka vēl esmu dzīva. Man nesāpēja, man tikai bija ļoti, ļoti bail, ka tas notiks atkal un viņš solīja, ka tā būs. Drēbes vēl gruzdēja. Āda bija gandrīz vai caurspīdīga, es sekli elpoju, bet stāvēju uz vietas un vairs nebēgu.

Bet tās bija tikai pašas beigas un nebija tas biedējošākais. Es murgoju ļoti, ļoti ilgi. Īstenībā es visu laiku zināju, ka mani sakropļos, man tā arī pateica, es bēgu un meklēju savus vecākus, kurus ilgi nespēju atrast. Es visu laiku baidījos, es zināju, ka mani... izvaros. Viņš pats man tā pateica... to, ka mēs satiksimies noteiktā laikā un vietā, bet ja es tur nebūšu, mani ne tikai izvaros, bet arī sakropļos, bet nenogalinās, lai man sāpētu vairāk. Pēc ilgiem meklējumiem es atradu tēvu, kurš teica, ka man nevar palīdzēt, jo manā liktenī tas ir ierakstīts un vispār viņš arī nespēj palīdzēt, jo tā visiem būšot labāk. Tad es atradu māti, kura bija tik piedzērusies, ka nesaprata neko, tikai teica, ka viss būs labi un stāstīja to, kāds mans tēvs ir idiots un stulbenis, kurš nemāk savas drēbes mazgāt. Un tad kaut kas pagaisa, bet es attapos pie spoguļa. Visu sasodīto laiku es centos pamosties, bet man nesanāca. Man bija bail, ka sāpēs.

Un tad es tiešām pamodos. Pēc tā, ka sapnī sāku kliegt, jo sūrstēja visa āda. Bija desmit no rīta, bet man vēl nāca miegs un es atkal aizmigu.

Nevajadzēja. Es raudāju un bēgu. Visa miesa sāpēja. Viņš skrēja man pakaļ, es tikai bēgu, raudāju. Skrēju caur dārziem aiz manas mājas un logos pamanīju vecākus, kuri smējās. Un tad atkal spogulis manā istabā, es atkal biju tikpat sakropļota, bet man aiz muguras viņš gulēja manā gultā un sarunājās ar maniem vecākiem. Tētis teica, ka nu mana dzīve ir piepildīta un tagad viss būs uz pareizajām sliedēm.

Mani pamodināja mamma ar putekļsūcēju koridorā. Es raudāju, spilvens bija slapjš, es biju raudājusi daudz.

Visu dienu nespēju rast izskaidrojumu. Teorētiski sapnī ir sapītas visas manas bailes- to, ka vecāki nebūs ar mani tad, kad patiesi vajadzēs, bezpalīdzība, alkoholisms ģimenē, slepkavošanas, izvarošanas un sakropļošanas. Pamata sapnim it kā nebija nekāda. Ne tagad, kad kaut kas tāds būtu ''topā'' manā galvā. Tas bija tik briesmīgi, ka nevaru to aprakstīt. Vai man vajadzētu palīdzību? Es nezinu, kam lai tādu jautā, jo man joprojām ir bail.

Ja godīgi, tad arī rakstot šo te es trīcu un raudu. Tas bija tik reālistiski, ka pat tagad man ir bail iet gulēt, jo es vairs negribu tā murgot.

Nē, nē. Pati labākā sajūta ir tā, kad uzzini, ka neesi uzaicināta. Tā pārspēj visu. Pat tad, kad you're working your ass off (labāka teiciena nav) tevi appiš. Smagi un sāpīgi. Pat tad, kad esi jauka un laba. Piečakarē, nobradā. Viss. Tik perfekti, ka aizmirst nevarētu.

Vienmēr kāds ir jaukāks, labāks, mīļāks, patīkamāks, gudrāks, izskatīgāks un smieklīgāks. Var teikt, ka man ir mazvērtības kompleksi, ielieciet mani Tvaika ielā un tieciet vaļā mūžīgi. Visiem būs labi.
Es atradināšos. Vienu brīdi atkal biju pieradusi un likās, ka viss ir labi un jauki. Bet es atradināšos tā, kā iepriekš. Vienkārši piespiedīšos un aizmirsīšos.

Ja es paprasītu, vai kāds ar mani grib nākt vārtīties sniegā- neviens negribētu. Ja es jautāju, vai kāds ar mani grib parunāt- neviens negribētu. Bet  man tik ļoti gribas izvārtīties sniegā un izrunāties par neko. Es varētu stāstīt daudz, bet nepateikt neko. Es pat nezinu vairs, ko jūtu, ko domāju. Man ir  kāds, kuram uzticēt pilnīgi visu? Nu tā pilnīgi- no A līdz Z. Es nezinu. Un rīt es iešu pēc skolas ārā un vārtīšos sniegā. Tikpat viena, cik viena es tagad sēžu gultā.
Vai tā ir mana vaina? Ir. Vai to visu panācu es? Jā. Tā ir, tā dzīvē notiek un notiks. Neizbēgt man no tā. Liktenis vai Karma? Abi.

Ja tā labi padomā, tad es pat Spīķa cienīga neesmu.

Wwe - WrestleMania Revenge Tour

Es, iespējams, būšu apnikusi ar savām WWE lietām, bet tad jau droši var nelasīt.

Wed, Apr. 11 7:00pm			RAW World Tour	Moscow, Russia,
Thu, Apr. 12 7:30pm			SmackDown WrestleMania Revenge Tour	Dublin, Ireland,
Thu, Apr. 12 8:00pm			RAW WrestleMania Revenge Tour	Gdansk/Sopot, Poland,
Fri, Apr. 13 7:00pm			RAW WrestleMania Revenge Tour	Stuttgart, Germany,
Fri, Apr. 13 7:30pm			SmackDown WrestleMania Revenge Tour	Belfast, Ireland,
Sat, Apr. 14 7:00pm			RAW WrestleMania Revenge Tour	Berlin, Germany,
Sat, Apr. 14 7:30pm			WrestleMania Revenge Tour	Manchester, England ,

Ziniet, tas ļauj ticēt, ka ir reāli to redzēt. Ok, ja ne šo Revenge Tour, tad nākamo, pēc WM 29, kad man būs 17 un varbūt arī mani laidīs ārā no valsts vienu. Ja es pat krātu naudu, pat kredītu nevajadzētu :D Es ticu, ka es varu un tur būšu. Man vienalga, ko par to saka citi (reāli rēc aiz manas muguras, kaut gan smaida man sejā, vai arī runā par to, cik stulba es esmu), man pilnīgi vienalga. Nevienu nevainoju par viņa interesēm un negribu, lai kāds vaino arī mani. Tu vari man stāstīt, cik briesmīgs ir reslings, cik liels  feiks tas ir un cik liela laika izšķērdēšana. Pilnīgi vienalga. Uhh, pateicu to, ko gribēju. Tagad ar mierīgu sirdi došos gulēt.

Rīt uz skolu. No rīta piecelšos un uzlikšu lādēties Monday Night Raw. Tieši tā- IT'S RAW NIGHT.

Machine Gun Kelly – Invincible

Man iet labi. Saule ir norietējusi un kārtējo reizi sēžu pie loga un vienkārši skatos. Dūmi no māju skursteņiem iet taisni uz augšu. Debesis vienkārši fascinē. Violetas, sarkanas, tad oranžas līdz lēnām pāriet zilās. Cik ļoti es mīlu vasaru, tikpat ziemu. Tik sasodīti skaisti.

Kā jau teicu- šo nedēļu noslimoju mājās. Pēc idejas man vajadzētu tagad sēdēt un zubrīt visu pagājušās nedēļas vielu, bet es to vienkārši netaisos darīt. Kaut kā nevelk, you know. Gan jau, kaut kā. Manuprāt, 10. klase nav arī nemaz tik svarīga, uz beigām jau saņemšos.

Ja godīgi, tad vairs jau arī nespēju neko uzrakstīt, jo es tik visu laiku skatos pa logu. Šonedēļ nācās pāris lietas saprast. Novērtēt to, kas ir un neskumt pēc tā, kā nav. Iet tālāk, neskatīties atpakaļ, tikt pāri. Man rīt jābūt skolā, bet liekas, ka es tomēr nemācēju tikt pāri tiem vārdiem. Visu nedēļu domāju, pārcilāju. Un sapratu, ka es tā nedarīšu. Es tā neteikšu, nebļaustīšos, nelamāšu kādu. Pat tad, ja nezināšu, cik tuvs kāds cilvēks kādam ir. Visu bērnību pavadījām kopā un man, manuprāt, nav jāklausās tādi vārdi. Tas arī viss.

 

Pirmā zvaigzne parādījās. Ak mans dies', kā es mīlu gadalaikus.

Mārtiņš Freimanis- Suns.

Es nevaru izstāstīt, cik skaista viņa izskatās ziemā. (Ziema pati par sevi ir ļoti skaista (LAUKOS, ne pilsētā)) Viņu palaiž pļavā un viņa lec, vārtās, rej un priecājas. Uhh, tas tik ir suns. Lai gan pati nav tā lielākā augumā, bet kas par spalvu, stāju. Tam sunim pat ir attieksme! Es neesmu redzējusi iedomīgāku suni, bet ir jau arī ar ko lepoties. Nemīlu es viņu tik dikti kā savu mazo taksīti, bet wow... Ja jāiet staigāt pa mežiem, tad viņa vienmēr nāks līdzi. Ir tā, ka uzticos. Varu palaist vaļā un zinu, ka viņa neaizskries tā, lai viņa mani neredzētu un es viņu neredzētu. Lai cik tālu viņa būtu, ik pa laikam viņa apstājas un vaktē mani, ko es daru. Ja pagriežos un eju atpakaļ uz mājām, vai vienkārši stāvu- viņa skrien atpakaļ. Ja eju vēl uz priekšu- uz priekšu skrien arī viņa. Tēvs vakar centās viņu atsaukt, lai iet pie viņa, nevis paliek pie manis, bet tas suns no vietas nekustējās, pieskrēja man klāt un stāvēja. Apbrīnojami. Neviens neko tādu nav viņai mācījis un nemācīs, liekas, ka tas viss no dabas.

Ir jau ar' šķirnes suns, bet briesmīgi gudrs. Toties nekad nepielīdīs klāt, lai papaijātu. Vēl vairāk- aizmuks prom. Lepna un iedomīga. Bet tik skaista.

Slimnieču skaistumkonkurss.

[14:19:27] Krista:ko dari?
[14:19:27] Zvērs: gribu neizskatītities pēc kurmja
[14:19:29] Zvērs: ko tu?
[14:19:50] Krista: taisīšu kko ēst
[14:20:06] Zvērs: es arī gribu
[14:20:11] Krista: es arī gribu, bet neeju nekur šodien, tāpēc izskatīšos
[14:20:13] Krista: brauc šurp
[14:20:14] Krista: :D
[14:20:16] Krista: pelmeņi
[14:20:17] Krista: ir
[14:20:18] Krista: mazulīši
[14:20:32] Zvērs: es knapi no gultas līdz wc varu aizvilkties
[14:20:32] Zvērs: :D
[14:20:36] Krista: cope+ nonmeikaps + siltās drēbe rullē
[14:20:37] Krista: :D
[14:20:51] Krista: un sarkans, sapampis deguns
[14:20:54] Zvērs: hahah
[14:20:54] Zvērs: :D
[14:21:03] Zvērs: tu esi kkur manā istabā un skaties uz mani?
[14:21:08] Krista: :D
[14:21:10] Krista: nē, sevi
[14:21:10] Krista: :D:D
[14:21:13] Krista: bet laikam tev tas pats
[14:21:32] Zvērs: esmu īsta skaistule
[14:21:32] Zvērs: :D
[14:21:34] Zvērs: nerunā
[14:21:42] Krista: Slimnieķu skaistumkonkurss
[14:21:46] Krista: slimnieču
[14:21:51] Zvērs: tagad varētu tādu fashion šūtu uztaisīt
[14:22:01] Krista: Jessss
[14:22:02] Krista: :D

Jap, slimoju. Tik traki nemaz nav. Abas dienas pilnībā esmu veltījusi WWE (svētdien bija Royal Rumble, bet vakar bija labākais Monday Night RAW, kuru biju redzējusi). +vēl intervijas and stuff. Briesmīgi priecājos, ka slimoju, esmu izgulējusies un tā. Tagad jāuztaisa kaut ko ēst un jālien atpakaļ gultā kaut ko skatīties :)

O Kartes skatuve arī man TOP'ā :)

Excuse me sir are you… are you sleepy? Because the only way I would extend that hand to the best wrestler in the world is if you want to go to sleep.

 GTS

Kā lai cilvēks dzīvo tālāk pēc kaut kā tāda?

Piedod.

Es tikai gribēju atvainoties. Par ko? Itkā jau neko. Dažkārt es iedomājos par to, ka kāds spēj lasīt manas domas un tad es sabīstos. Akjā, par to piedod. Es tevi tik maz pazīstu, bet runāju par tevi tik daudz, ka man šķiet, tu jau sāc par daudz žagoties. Un, nē, tās nav tās jaukākās lietas. Kaut gan man liekas, ka tu esi pieklājīgs un tīri sakarīgs. Es zinu, cik žagoties ir kaitinoši un es apsolu vairs nerunāt par tevi tik daudz, ja tikai mani neizprovocēs, bet tad es apsolos dzelžaini turēties, cik vien spēšu. Es no visas sirds ticu, ka adresāts šo nelasīs, bet es vismaz apsolījos un palūdzu piedošanu. Mazliet gan nožēlojami, ka varu darīt to tikai tā, bet mēs jau gandrīz nemaz nerunājam. Runāju tikai es ar kādu citu. Varbūt vajadzētu sākt, bet es domāju, ka nesapratīs (?), kaut gan, nē, ir gan man no tā bail.

Es cenšos tā nedarīt. Es cenšos būt jauka, bet diemžēl (varbūt arī par laimi, jo tad mani, iespējams, būs grūtāk vazāt aiz deguna) man tas sanāk tikai pret tuvākajiem. Man šķiet, ka ir tikai pāris cilvēki,  kuriem es vairs nespēju pateikt ko nejauku. Iespējams, tādēļ, ka baidos pazaudēt, vai arī tādēļ, ka neredzu tam jēgu. Tā es jūtos labāk, tas gan. Es priecājos, ka daudzas lietas kļūst skaidrākas. Es priecājos par savu desmito klasi, bet ilgojos pēc daļas devītās, es priecājos par dejošanu, bet ņerkstu par ziliem pleciem un ceļiem, tā kā es domāju, ka viss ir līdzsvarā.

Un vispār es joprojām domāju par to, kāpēc es tā daru. Kāpēc runāju tik daudz par tevi. Lai arī par cik ļoti bērnudārzniecisku attieksmi es sauktu tavējo, es sapratu, ka mana attieksme ir vēl bērnudārznieciskāka. Jā, laikam man ''cepī'' visas tās štelles, bet man liekas, ka man visvairāk skauž tava ģimene. Es arī gribu brāļus un māsas- lielus un mazus. Es pieaugšu un man nebūs neviena. Rihardam būs Lilu un Lilu būs Rihards. Sandim būs Sanita un Sanitai būs Sandis. Artim būs Rainers un Raineram būs Artis. Un tad paliekam mēs ar Līvu, bet es domāju, ka arī Līva tiks pie ''kāda'', bet man vairs cerību nav. Es taču esmu totāli stulba. Atkal es visur vainoju savus vecākus. Bet viņus gan es ļoti mīlu.

Bet es nekad nevainošu kādu citu vienā lietā- tajā, ka esmu ļauna. Ja es būtu zinājusi, ka man 3-gadus-jaunāks čalis iestāstīs to, ka pasaulē nav ļaunu vai labu cilvēku, viss ir pelēks, tad, iespējams, es būtu darījusi savādāk. Bet es nevienu nevainoju- tā esmu tikai es, es, es. Un viss. Neviens cits. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Man liekas, ka Asarītei nepatika mans zvana stāsts, bet lai viņa iet sviesta bekās.

Piedod. Patiešām. Pret žagošanos palīdz ūdens un elpas aizturēšana. Vēlreiz atvainojos.