Es jau varu stāstīt visiem un blatot, ka nezinu, par ko es gruzos un ņemos visu šo laiku, bet es labi zinu. Es to pārsvarā nestāstu nevienam (Šitas ir tas es kaut ko zinu, bet neteikšu. Saprotu, cik kaitinoši) Stulbākais ir tas, ka es to nevaru labot. Lai kā es censtos, es to vienkārši nespēju. Visu laiku jau biju apzinājusies, ka, jā, tāda problēma ir un jāspēj tikt ar to galā, bet savā naivumā cerēju, ka citi to nemana. Līdz tas tiek iestāstīts, noskaldīts acu priekšā. Es nezināju, ka ir tik ļauni cilvēki, es cerēju, ka tādu nav.
Komentārs, kuru pavisam normālā dienā es uztvertu kā joku, neīstā vakarā un es sēžu savā gultā un nezinu, kur tverties. Es sen tā nebiju raudājusi. Un "pats labākais" ir tas, ka otrpus datoram tu vari izlikties, ka nekas nav noticis un viss ir ok.
Viss ir likumsakarīgi. Tam es ticu. Tikai nesaprotu, ko es viņiem esmu nodarījusi. Es atkal šeit gribēju pateikt tik daudz, bet man nesanāk. Es pat neprasītu viņam daudz.
Es gribu atslēgties no gandrīz visa. Vismaz no viņiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru