Ziniet, es par to meiteni priecājos. Sasodīti priecājos. Jā, liekas, ka bieži vien dzīve viņai ņēmusi daudz ko nost, bet viņa bieži vien ir tik mīlīga un enerģijas pilna. Kad agrāk viņu tikai zināju, tad tā nelikās, bet tagad... jo vairāk iepazīstu, jo vairāk saprotu, cik ārkārtīga forša viņa ir. Un par to priecāšanos... vienkārši viņai izdodas un prieks, ka viņai ir kāds, ar ko būt kopā. Tas ir tik anormāli jauki. Es pat nespēju rast citu vārdu. Es varu skatīties un smaidīt.
Vai man pašai tā pietrūkst? Es nezinu. Bieži vien jā, bet... Nē, greizsirdīga es visnotaļ neesmu, es tikai lepojos un paslepus priecājos. Bet es nezinu. Būtu jauki, ja man kāds tāds būtu. Khem.
Es ļoti reti par kādu tā priecājos. Man tur nav nekādas daļas, nu pilnīgi nekādas. Es nezinu... Kaut kādas dīvainas emocijas.
Man liekas, ka man pašai ir grūti saprast, cik ļoti pieķērusies es esmu. Bet galvenais, ka pagaidām viss ir labi.
Man iet diezgan labi. Es tikai nezinu, kas notiek ar pāris maniem draugiem, bet man... man... labi, man neiet ļoti labi, jo lielāko dienas daļu es bēdājos. Nē, ne gluži bēdājos, bet domāju. Ir tik grūti saprast lietu kārtību un norisi. Un tad es nesaprotu, kāpēc viss ir tik sarežģīti, kāpēc es pati nonāku pretrunās ar sevi pašu un ko lai es sevī mainu. Es nezinu. Šo gandrīz četru gadu laikā esmu kļuvusi par gandrīz citu cilvēku. Tā notiek ar visiem? Vai arī tiešām vide to tā ir iespaidojusi? Man bail ka tā, jo tad es neesmu tā es, kas te, mājās, sāka iet skolā. Dažkārt man ir bail no sevis pašas. Kāpēc es visu daru tik nepareizi? Bet, bet es cenšos.
Un atkal. Tā notiek vienmēr, kad rakstu blogu. Mans spilvens būs no tā noguris. Likšos slīpi. Rīt sapamps acis. Aj.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru