Cheers to her.

Ziniet, es par to meiteni priecājos. Sasodīti priecājos. Jā, liekas, ka bieži vien dzīve viņai ņēmusi daudz ko nost, bet viņa bieži vien ir tik mīlīga un enerģijas pilna. Kad agrāk viņu tikai zināju, tad tā nelikās, bet tagad... jo vairāk iepazīstu, jo vairāk saprotu, cik ārkārtīga forša viņa ir. Un par to priecāšanos... vienkārši viņai izdodas un prieks, ka viņai ir kāds, ar ko būt kopā. Tas ir tik anormāli jauki. Es pat nespēju rast citu vārdu. Es varu skatīties un smaidīt.

Vai man pašai tā pietrūkst? Es nezinu. Bieži vien jā, bet... Nē, greizsirdīga es visnotaļ neesmu, es tikai lepojos un paslepus priecājos. Bet es nezinu. Būtu jauki, ja man kāds tāds būtu. Khem.

Es ļoti reti par kādu tā priecājos. Man tur nav nekādas daļas, nu pilnīgi nekādas. Es nezinu... Kaut kādas dīvainas emocijas.

Man liekas, ka man pašai ir grūti saprast, cik ļoti pieķērusies es esmu. Bet galvenais, ka pagaidām viss ir labi.

Man iet diezgan labi. Es tikai nezinu, kas notiek ar pāris maniem draugiem, bet man... man... labi, man neiet ļoti labi, jo lielāko dienas daļu es bēdājos. Nē, ne gluži bēdājos, bet domāju. Ir tik grūti saprast lietu kārtību un norisi. Un tad es nesaprotu, kāpēc viss ir tik sarežģīti, kāpēc es pati nonāku pretrunās ar sevi pašu un ko lai es sevī mainu. Es nezinu. Šo gandrīz četru gadu laikā esmu kļuvusi par gandrīz citu cilvēku. Tā notiek ar visiem? Vai arī tiešām vide to tā ir iespaidojusi? Man bail ka tā, jo tad es neesmu tā es, kas te, mājās, sāka iet skolā. Dažkārt man ir bail no sevis pašas. Kāpēc es visu daru tik nepareizi? Bet, bet es cenšos.

Un atkal. Tā notiek vienmēr, kad rakstu blogu. Mans spilvens būs no tā noguris. Likšos slīpi. Rīt sapamps acis. Aj.

Vispār es dusmojos tikai uz sevi.

Te varētu būt daudz lamuvārdu, bet mana ģimene varētu lasīt.

Es vispār neatceros, kad es esmu TĀ dusmojusies. Bļāviens, par visu! Mani kaitina VISS! Āāāāāā'!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! (Izņemot Jaredu, kurš vienkārši kliedz manās ausīs)

Come break me down
Marry me, bury me
I am finished with you, you, you

Look in my eyes
You're killing me, killing me
All I wanted was you

Es pati nesaprotu, kas notiek. Es tiešām kļūstu veca un īgna? Vispār es nezinu par ko dusmojos (nē, ziniet, vispār es zinu,  bet es negribu nevienam teikt). Un arī par to es dusmojos! Es sēžu šeit un.. dusmojos. Jā, es tikko izgāju no klases čata un visi manējie domā, ka es esmu iedomīga ****, bet es vienkārši būtu uzlaidusi savu pc augšā. Es vienkārši vairs nevarēju. Tagad es varu teikt, ka es negribēju, bet ziniet, man vienalga.

Es esmu tik dusmīga. Es pati nespēju izskaidrot. Es dauzīšu sienu, līdz atslēgšos. Nopietni.

Bļāviens, kāpēc manām tumbām nevar pievienot austiņas????????

You don't need water to feel like you're drowning, do you?

Es jau varu stāstīt visiem un blatot, ka nezinu, par ko es gruzos un ņemos visu šo laiku, bet es labi zinu. Es to pārsvarā nestāstu nevienam (Šitas ir tas es kaut ko zinu, bet neteikšu. Saprotu, cik kaitinoši) Stulbākais ir tas, ka es to nevaru labot. Lai kā es censtos, es to vienkārši nespēju. Visu laiku jau biju apzinājusies, ka, jā, tāda problēma ir un jāspēj tikt ar to galā, bet savā naivumā cerēju, ka citi to nemana. Līdz tas tiek iestāstīts, noskaldīts acu priekšā. Es nezināju, ka ir tik ļauni cilvēki, es cerēju, ka tādu nav.

Komentārs, kuru pavisam normālā dienā es uztvertu kā joku, neīstā vakarā un es sēžu savā gultā un nezinu, kur tverties. Es sen tā nebiju raudājusi. Un "pats labākais" ir tas, ka otrpus datoram tu vari izlikties, ka nekas nav noticis un viss ir ok.

Viss ir likumsakarīgi. Tam es ticu. Tikai nesaprotu, ko es viņiem esmu nodarījusi. Es atkal šeit gribēju pateikt tik daudz, bet man nesanāk. Es pat neprasītu viņam daudz.

Es gribu atslēgties no gandrīz visa. Vismaz no viņiem.