Brīdis, kad ir labi.
Brīdis, kad vairs nevajag zvaigznes pie kājām, rožu klēpjus un garas miega īsziņas, lai saprastu, vai cilvēks ir mīļš.
Brīdis, kad ir vienalga, kādas ir tās acis, zilas, zaļas vai brūnas, kuras tevī raugās. Mīļas, sirsnīgas un rūpju pilnas.
Tas ir tas brīdis, kad nakts aukstumā uz ielas ir kāds, kas silda.
Tad zini, ka tas otrs čīkst, dažreiz ir slinks un naktī krīt ārā no gultas, bet nevari sevi iedomāties bez viņa.
Tajā brīdī vairs neilgojies pēc taureņiem vēderā, slepenām bučām vai sarakstēm visas nakts garumā. Galvenais, ka ir blakus. Galvenais, ka atbalsta. Galvenais, ka tev ir sirds un tavējā ir kādam citam.
Es to šodien sapratu
Iemīlēties un mīlēt ir divas dažādas lietas.
svētdiena, 2014. gada 26. oktobris
ceturtdiena, 2014. gada 14. augusts
ceturtdiena, 2014. gada 26. jūnijs
Piedalies! :)
Bloga atklāšanas give-away un divas balvas!
http://anneslifestyle.com/2014/06/26/bloga-atklasanas-give-away-un-divas-balvas/
http://anneslifestyle.com/2014/06/26/bloga-atklasanas-give-away-un-divas-balvas/
ceturtdiena, 2013. gada 31. oktobris
sestdiena, 2013. gada 8. jūnijs
ceturtdiena, 2013. gada 9. maijs
Mazliet sajukt prātā.
Es gribu darīt trakas lietas. Aizbraukt vienalga kur. Nē, aizstopēt. Satikt jaunus cilvēkus. Redzēt jaunas vietas. Just vēju matos, braukt ilgi un tālu naktī. Gribu justies pavisam, pavisam dzīva. Tā kā vēl nekad. Gribu šo vasaru neaizmirstamu. Smieties un raudāt reizē. Palikt pa nakti pie jūras, dejot līdz sāp kājas. Skriet pa lietu, kamēr visas drēbes ir slapjas un peldēties negaisa laikā. Gribas mazliet sajukt prātā.
pirmdiena, 2012. gada 31. decembris
Vai, paskaties, gads ir galā.
Un pusgads nav rakstīts te.
Dienu pēc dienas nekas nemainās, bet drīz vien viss ir pavisam savādāk. Īsti citātu neatceros, bet tā patlaban ir. Es šo gadu beidzu diezgan skumīga. Reāli man nevajadzētu bēdāties, bet šodien es nemāku savākties. Es nevaru saņemties, lai darītu kaut ko normālu. Man šķiet, ka viss iekšā griežas un kāds rauj to uz āru. Jūtos vientuļāka kā jelkad, bet tagad nav īstais laiks! Nevaru saņemties, lai sāktu runāt. Kas notiek? Bet nekā taču nav! Par to jau arī visticamāk tā visa sāpe ir.
Es tikai nesaprotu kāpēc. Un kā? Un ja nu? Vai? Viss jūk galvā.
Man šķiet, ka es palēnām jūdzos.
Es gribu savākt somas un braukt uz Kalniem, lai tiktu galā ar sevi (tur tas pavisam noteikti izdotos), bet vairs jau nav laika. Ko es tur darītu 4 dienas? Divas dienas aiziet vējā braukšanai. Divas pilnas dienas es būtu tur. Un? Nekas taču nemainītos. Bet es tik ļoti gribu palikt un redzēt, kā būs.
Bet vispār gads bija... Interesants. Dažādas pieredzes, cilvēki, sajūtas. Prieki un bēdas. Labi, neko jēdzīgu jau es te vairs neierakstīšu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)