Šodiena bija interesanta. Lai neteiktu vairāk.
Es jūtos kā rudenī, kad viss ir drūms un tukšs. Pelēks. Bez noteiktas konsistences un sajūtas. Es nezinu, kā lai jūtos. Šis pavasaris ir ķēpīgs. Es ilgojos, bet nezinu pēc kā. Es nespēju valdīt pār to, ko saku vai kā jūtos. Kā tāda veca, kašķīga ome. Zinu, ka paralēli varu teikt kaut ko pavisam citu, bet tas tāpēc, ka es slēpju to, ko domāju. Un ļoti bieži. Varbūt man vajadzētu mazuliet atslēgties uz kādu laiku. Es nezinu. Šī ''darba nedēļa'' ir bijusi tik īsa, tomēr fiziski es jūtos tukša, bet emocionāli pārbāzta.
Es darīšu visu, lai pārslogotu savu dienu un nav jādomā.
Bet saule spīdēs. Un ziniet, man ļoti bieži ir labi, bet dīvainu sakritību pēc man ir iedvesma šeit rakstīt tikai tad, kad ir smagi. Man ir vieglāk skumt, nevis priecāties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru