Es jau desmit minūtes klausos, kā lietus līst. Ierakstā.

Tas jau nav nemaz tik nenormāli, vai ne?

Šodienas tas, kas neliek mani mierā. Ja es no rīta atnāku uz skolu labā garīgajā, ņemos, dziedu, priecājos un smejos, tad visi skatās uz mani kā uz dīvainu, saka, lai aizveros. Tad, kad man tas (Umbraško, tu esi dīvaina. Nedziedi. Paklusē. Nomierinies. Savācies) ir piegriezies, sāku gruzīties, nerunāt ar kādu (vai runāt mazāk), atslēdzos, ielieku austiņas un klausos mūziku, tad viņi prasa "Kas tev ir? Par ko tik bēdīga?" UN nav tā, ka tas ir tikai šodien, reāli tas jau ir... nu ļoti ilgi.
Mācos savākties un saņemties. Āāāāāāāāāāāāāā!!!!!