Kā jau teicu- šo nedēļu noslimoju mājās. Pēc idejas man vajadzētu tagad sēdēt un zubrīt visu pagājušās nedēļas vielu, bet es to vienkārši netaisos darīt. Kaut kā nevelk, you know. Gan jau, kaut kā. Manuprāt, 10. klase nav arī nemaz tik svarīga, uz beigām jau saņemšos.
Ja godīgi, tad vairs jau arī nespēju neko uzrakstīt, jo es tik visu laiku skatos pa logu. Šonedēļ nācās pāris lietas saprast. Novērtēt to, kas ir un neskumt pēc tā, kā nav. Iet tālāk, neskatīties atpakaļ, tikt pāri. Man rīt jābūt skolā, bet liekas, ka es tomēr nemācēju tikt pāri tiem vārdiem. Visu nedēļu domāju, pārcilāju. Un sapratu, ka es tā nedarīšu. Es tā neteikšu, nebļaustīšos, nelamāšu kādu. Pat tad, ja nezināšu, cik tuvs kāds cilvēks kādam ir. Visu bērnību pavadījām kopā un man, manuprāt, nav jāklausās tādi vārdi. Tas arī viss.
Pirmā zvaigzne parādījās. Ak mans dies', kā es mīlu gadalaikus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru