Es nevaru izstāstīt, cik skaista viņa izskatās ziemā. (Ziema pati par sevi ir ļoti skaista (LAUKOS, ne pilsētā)) Viņu palaiž pļavā un viņa lec, vārtās, rej un priecājas. Uhh, tas tik ir suns. Lai gan pati nav tā lielākā augumā, bet kas par spalvu, stāju. Tam sunim pat ir attieksme! Es neesmu redzējusi iedomīgāku suni, bet ir jau arī ar ko lepoties. Nemīlu es viņu tik dikti kā savu mazo taksīti, bet wow... Ja jāiet staigāt pa mežiem, tad viņa vienmēr nāks līdzi. Ir tā, ka uzticos. Varu palaist vaļā un zinu, ka viņa neaizskries tā, lai viņa mani neredzētu un es viņu neredzētu. Lai cik tālu viņa būtu, ik pa laikam viņa apstājas un vaktē mani, ko es daru. Ja pagriežos un eju atpakaļ uz mājām, vai vienkārši stāvu- viņa skrien atpakaļ. Ja eju vēl uz priekšu- uz priekšu skrien arī viņa. Tēvs vakar centās viņu atsaukt, lai iet pie viņa, nevis paliek pie manis, bet tas suns no vietas nekustējās, pieskrēja man klāt un stāvēja. Apbrīnojami. Neviens neko tādu nav viņai mācījis un nemācīs, liekas, ka tas viss no dabas.
Ir jau ar' šķirnes suns, bet briesmīgi gudrs. Toties nekad nepielīdīs klāt, lai papaijātu. Vēl vairāk- aizmuks prom. Lepna un iedomīga. Bet tik skaista.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru