Nu tā.. Šovakar piesēdos pie pc, izlasīju visu savu blogu un nolēmu, ka gribu arī šovakar uzrakstīt.
Šodien bija mana pēdējā darba diena Līvbērzē (tieši šodien tajā mājā pavadīju 16 stundas. Pie beigām sāka likties, ka nojūgšos). Tā jau priecājos, ka vasarā naudiņa ripo savā kontā, bet saprotu, ka tā ir pelnīta. Ne pēc labas gribas es cēlos katru rītu un minos uz turieni. Tas tā, pašiedvesmai :) Tagad no pirmdienas braukšu uz Jelgavu, kur mazā Līva guļ līdz 11. He, priecājos.
Pārsteigums šodienai- piezvanīja Vajeika un piedāvāja pie sevis palikt. Piekritu, esmu baigi priecīgā, jo varēsim tā izrunāties. Pa īstam, kad neviens nebūs klāt.
Un atkal par darbu runājot, un cilvēkiem. Pagājušajā pirmdienā biju pie Ojāra (mana radinieka, tiesa, ļoti, ļoti tāla) darbā, jo viņa meita Ieva tā gribēja. Viņš patlaban strādā lielā starpvalstu uzņēmumā, braukā ar darba mašīnu un viņam ir jaunākais telefons (tiesa, arī darba) par kādu es jelkad sapņot nevarētu. Viņš ir ļoti labsirdīgs cilvēks, vienmēr ar savējiem dalīsies itin visā. Pašam ir meita Ieva, kura septembrī sāks mācības 4. klasē. Dzīvo pats savā divstāvu mājā ar mājdzīvniekiem, piepilda savus, meitas un sievas sapņus..
Bet daudz ko uzzināju par viņu. Izrādās, Ojārs ir dienējis armijā. Esot bijusi obligāta. Daudz par viņa ģimeni (vecākiem un tā) nezinu. Zinu tikai divas māsas... Nedomāju, ka armijā ēdot ''spageti, kurus varēja griezt ar nazi'' (pats tā apgalvoja) viņš domāja par to, kā katru mēnesi lidos uz Ķīnu darba darīšanās. Stipri šaubos, ka mācoties viņš jau apguva somu valodu, lai varētu saprasties ar saviem ''bossiem''. Es tik maz zinu par to cilvēku, bet apbrīnoju. Un ne jau dēļ telefona, vai mašīnas, nē. Ne laiks, ne nauda ir viņu sabojājis. Viņš ir apņēmīgs, gādīgs un rūpīgs. Tiecas uz saviem mērķiem un apzinās savas spējas. Cilvēks, kuru es apbrīnoju un apbrīnošu.
Tas man lika sākt domāt par savu nākotni. Nu, pabeigšu vidusskolu...un? Kļūšu par kārtējo viduvējību jūrā? Jā, laikam gan. Labāk viduvējība jūrā, nekā karalis peļķē. Bet es tiešām neko nezinu, un tas mani biedē. Ko darīšu pēc gadiem desmit? Būs man tie divi bērni, kurus es vēlos? Strādāšu vai vēl mācīšos, vai arī būšu jau precējusies ar ciema dzērāju un laimīgi vadīsim kopā savus vakarus pie pašbrūvētā pudeles? Tas viss tik ļoti biedē. Gribu zināt, kas notiks, gribu zināt, kā būs.
Laikam pietiks par to domāt, savādāk nojūgšos. Galvenais ir likt pamatus jau tagad. Uzskatus, rīcību un plānus. Pieņemt citus, kādi tie ir. Ja nepieņem, tad nav vērts pieņemt arī viņus.
Ahh.. un jā. Tas, kas notiek man apkārt šajā nedēļā ir murgs. Es saprotu, ka iet slikti, bet vismaz mani tur varētu nepīt. Ne pa tēmu. Un savu žulti tomēr varētu pateikt beidzot man acīs, nekā nomuldēt man aiz muguras, kamēr visu šo gadu esmu bijusi jauka, vienmēr izpalīdzējusi un uzmundrinājusi, kad gājis grūti. Tagad pašai mazliet grauž tas, ka esmu bijusi tāda kā ''pielīdēja'', lai viss tik būtu jauki. Ļoti žēl (vai arī nē), ka tas tā ir bijis. Labi, ka man beidzot atvēra acis, savādāk es vēl būtu dalījusies noslēpumos, iespējams noderīgā informācijā un izpalīdzējusi. Būs man dzīves mācība, hehe.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru