Tāds mazs, nevarīgs emo. Vismaz šovakar un droši vien vēl kādas dienas vai nedēļu. Pat nezinu, ko iesākt. Ņemties, cīnīties, pretoties. A vispār vēl ir vērts? Es nezinu, pat nezinu, ko lai dara. Vienkārši ir tik... stulba sajūta. Smaga. Atkal- kad liekas, ka viss ir ok, kkas jūk un brūk. Īstenībā es to jau gaidīju. Zināju, ka viss ir pārāk priecīgi, lai būtu jauki. Zināju, ka man bija pārāk foršs brīvlaiks un, ka par daudz esmu smējusies, lai neraudātu. Tā stulbi. Nezinu arī, kā lai izstāsta.
Jātiek pāri sev, jātiek galā ar sevi. Un vispār es te briesmīgi murgoju. Laikam kāda iesākās nedēļa, tāda arī tā paies. Nuja. Rīt jau vien 4 kd jāraksta. Tas tā... ''forši''.
Vispār es kādreiz būšu spējīga pateikt VISU? Visu, kas moka no 7 gadu vecuma. Man liekas, ka nē. Es nezinu kāpēc, bet man ir kaut kāds respekts, kura nav pret mani. Nu zin kā... Ajj, ne tas vien arī. Tādas sīkas, mazas, stulbas problēmas krājās un tad maisam gals vaļā. Labi, nav mazas problēmas, bet citas arī. Un nāk jaunas, bet es vēl ņemos ar vecajām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru