Kas notiek ar visiem? Vienkārši dīvaini un es nezinu, vai arī es tik strauji manos. Nu, ceru, ka ne. Tas ir dikti, dikti ļauni, maitīgi, riebīgi, skumji un drausmīgi reizē. Kā cilvēks vienā mirklī vienkārši izdomā mainīt attieksmi pret visiem un sākt jaunu dzīvi? Kā var vienkārši uzspļaut visam pieņemtajam? Kā var censties iegūt savu neskatoties uz citu attieksmi, viedokli un jūtām? Man ir dikti, dikti skumji redzēt, ka kāds dikti bēdējas. Traki gan.
Skolā man iet labi. Bieži vien šķiet, ka pārāk labi. Par cik nesen atskārtu, ka varbūt tomēr es mazliet saprotu matemātiku, tad varētu iet uz m klasi. Ja nu es nezinu, ko lai iesāk ar savu dzīvi, tad nu matemātika noderēs. Varbūt arī ne, bet kurš lai zin. Esmu pārāk neizlēmīga (vai arī tomēr neesmu), lai jau 9. klases beigās izplānot, ko lai VISPĀR dara, tad nekas cits neatliek, kā tikai palikt vidusskolā (like dooooh, told ya!). Tas arī ir visnormālākais variants man, varbūt jāizpilda kāds karjeras tests.
Un atkal manā istabā pilnā klapē skan :
I've been living in a dream about you
And now I know you were all I ever wanted on my mind
And if I never see
My own reality
Well, I'm okay to leave it all behind
And now I know you were all I ever wanted on my mind
And if I never see
My own reality
Well, I'm okay to leave it all behind
-Finger eleven- living in a dream
Kā var tik ļoti iepatikties kāda dziesma?
Ārā līst. Wēēēē. Tik neforši.
Āāā, es ar Annu Martu 5dien biju slidot! Gāja tik forši! Daudz, daudz izrunājāmies. Nu, vienkārši labi pavadījām laiku. Noģērbjoties gardarobē un ejot ārā dzirdējām ķipa sarunu:
-Eu, noslēpjam meiteņu botas!
-O, davai.
[Anna Marta]- Tikai pamēģiniet!
Nelikāmies ne zinis, ejam slidot. Laimīgas paslidojam, izrunājamies... Atnākam atpakaļ uz gardarobi. Un man MINDFUCK! Es jau savas botas tā biju noslēpusi, bet botu nav! Izmeklējos visur... Pretī stāv apmēram mana vecuma zēni un smejas.
-Eu, atdodiet botas...
-Mums nav! /turpina smieties/
-Nē, nopietni, atdodiet. Nav smieklīgi.
-Mums tiešām nav!
Tā nu viņi visi trīs vēsi ierēca par mani līdz viens no viņiem pamanīja, ka arī viņam ir pazudusi soma. Nu, tad kāds bija mūs kārtīgi nočakarējis. Līdz šodienai neesmu tikusi pie savām botām un nemaz nedomāju, ka tikšu.
Es saku- man ir riktīga melnā līnija iestājusies. Neiet, pazūd, nozog, iekāpju nepareizajā autobusā, strīdos. Awwwwhhhh.
Tētis lika notīrīt nagulaku [vieta F vārdam], es to nedarīšu, skrieniet uz visām četrām!
What you don't have you don't need it now
What you don't know you can feel it somehow
What you don't have you don't need it now
Don't need it now
Was a beautiful day
What you don't know you can feel it somehow
What you don't have you don't need it now
Don't need it now
Was a beautiful day
-U 2-beautiful day
Nuja. Un es atkal esmu apslimusi. Itkā nekas liels- tik klepus, iesnas un sāp kakls, bet jūtos diezgan štruntīgi. Noņēmu mixpodu- apnika, izdomāju, ka drīz kkas atkal jāpārtaisa blogā.
Be brave. It's worth it. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru