-Paga, cik viņa ir veca?
-Viņai ir astoņpadsmit, mamm
-Ou. Nebiju domājusi, ka jums ir tāda starpība!
-Jap, man arī tas liekas dīvaini.
Kaut gan es viņu atceros tik, cik atceros sevi. Es pat nezinu, kā mēs iepazināmies. Tikai skaidri nojaušu, ka tas noticis Līvbērzē pie 4a mājas. Sākumā viņa par mani smējās. Nēē, nēē, dusmojās! Haha! Man bija, nu, apmēram, 5 gadi, tad rupji rēķinot viņai bija 8. Bija vasaras vidus (doh, mēs vienmēr satikāmies vasarā, jo viņa tur dzīvo) mēs sēdējām uz segas ārā. Man bija uzdāvināta jauna lelle (nesen bija bijusi mana vārda diena) un visi ar to spēlējās. Man bija baigais prieks, līdz viņa sāka dusmoties uz visiem, jo visi spēlējās ar manu lelli, kura toreiz bija baigi krutā un teica "mamma", "papa" raudāja un smējās. Viņa sadusmojās un aizgāja mājās. Visi skrēja pie durvīm un sauca viņu atpakaļ, bet es aizgāju pie omes raudāt. Kā vēl toreiz atceros, ka skatījos pa omes žalūzijām ar asarainām acīm un visu pārējo dienu negāju ārā :D
First impression, you know. Ak mans dievs, tas bija 10 gadus atpakaļ!
Es vēl tad draudzējos ar Ievu (manu radinieci no Ālandiem), bet viņas draudzene bija Olga. Es atceros, ka viņas mani izstūma, jo bija lielās meitenes. Viņas spēlēja sekretāres ar Olgas klucīšiem (kuri bija telefoni). Tad Olga sāka rāties, jo viņa nepareizi runāja pa to telefonu un padzina arī mani. Manas omes un viņas omes balkons ir blakām. Toreiz bija kruti taisīt teltis uz balkoniem. Mums ar Ievu tas bija tiešām grūti, jo mēs uz balkona stiepām krēslus, bet viņas omes balkonam pāri joprojām ir tīkls, aiz kura viņas vienkārši aizkāra segu. Tas bija tik negodīgi, bet viņas smējās un mēs turpinājām celt savu telti līdz sanāca.
Tagad tā reāli atceroties liekas, ka viņa bija riktīga maza mean girl, bet nu tiešām viņa tāda nav. Tās ir vienīgās atmiņas, kad mēs vēl nedraudzējāmies. Tad ir kaut kāds riktīgs bladāc ar piecu gadu iztrūkumu manās atmiņās. Atceros vairs to, ka mēs līdz desmitiem naktī bijām ārā un smējāmies par one.lv melodijām burtnīcas aizmugurē, lasījām žurnālus un bēgām no Santas Smiltnieces. Mēs laikam darījām neiedomājamas lietas un daram joprojām.
Mēs mētājām ūdensbalonus. Tas bija tik jautri. Tajā vasarā Prīmā parādījās 100 ūdens baloni tikai par 20 santīmiem! Ak dievs, tā bija paradīze. Ome bija dusmīga, jo visa viņas māja bija slapja (nu kur tad es, jūsuprāt, pildīju balonus?!), visa sēta slapja un Ieva Andrupe izsita mašīnai stiklu. Viņa mums meta ar ūdensbaloniem un trāpīja pa to mašīnu. Tad vēl mēs šļakstījāmies ar pudelēm. Ar karstu adatu izdūrām pudeļu korķos caurumus un šļakstījāmies. Damn, tas bija labi.
Mums katru vasaru bija šūpoles kastanī. Katru vasaru. Tur mēs klausījāmies ko Vlaģiks Miļēvičš lika uz sava mūzikas centra. Mums patika Akon-Lonley. Tikai bija jāuzmanās, kad pie mūzikascentra vadības bija Vlaģika opis. Tad tur skanēja šlāgeri un viņai vienmēr no tās metās zossāda.
Bet tagad... bļāviens, viņai ir 18, bet man 15. Pagājšvasar es ēdu Pagunda Jelly un mēs runājām.
-Jā, tas ir tā streindž, ka mums tāda starpība.
-Nē, nē, viss ok. Tu esi normāla, *smejoties* es draugus izvēlos pēc intelekta līmeņa
-*Krista sāk stulbi laizīt to saldējumu (to sapratīs tikai tie, kuri viņu ir ēduši* Ko? :D
-Rēēēēka.
Bet es nevaru sagaidīt 5.dienu.
Viņa pati noteikti sapratīs, kas ir viņa. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru