P.s. Man te nav garumziimju.
Sen sheit neesmu rakstiijusi. Tas ir tikai un vieniigi laika truukuma deelj. Es pat vakar pateicu Agnesei ''Kam gan vajadziigas datoratkariibu nometnes, ja varu atbraukt sheit''. Taa ir. Te visu dienu ir ko dariit. Gatavoju sheit eest, pieskatu savu visvisvisvismiiiiiiljaako mazo zeenu pasaulee un lasu. Shkjiet, ka buushu izlasiijusi ljoti daudz shovasar. Kalnu biblioteeka gan ir baigi labaa. Sheit ir ljoti daudz jauno graamatu, kuras ir graamatniicaas kaa jaunumi. Taa nu es te dziivojos.
Sheit, Kalnos, es tieshaam attiistu savu gatavoshanas skillu. Gatavoju salaatus (un ne tikai) uz nebeedu. Priecaajos, ka Agnese ljauj man taa darboties, mana mamma nekad taa man neljauj. Vinja labaak izdariis pati, lai ir aatraak, labaak un vienkaarshaak, un es seezhu un skatos. Ticiet man, taa gan es neiemaaciishos gatavot eest. Agnesei gan ir pavisam cita domaashana. Rainers jau 6gadu vecumaa cepa pankuukas, ja vinjsh veeleejaas. Arii tagad vinjsh maak ljoti daudz. Tikai ar sakaartoshanu peec tam gan ir probleemas... :)
Mans mazais miiljaakais puika pasaulee ir paaudzies un es to nespeeju pienjemt. Man vinjsh gandriiz vairs nav vispaar jaapieskata. Tikai divi gadi, bet taads sapraatiigs, liels puika. Tie teikumi gan ir graujoshi, kas naak no vinja aaraa. Taa var paarsmieties. Es nespeeju uz vinju raaties, Agnese arii nevar. Vakar vinjsh izvaartiijaas dubjljos. Nu nevareeja notureet nopietnu sejas izteiksmi un baarties. Tas nebija iespeejams.
Veel pirms tam biju Stokholmaa. Vairaak draamas un beedu, nekaa prieka. Nopirku ljoti maz. Vismaz tiku pie melnaam sirsninjbrilleem, haha. Par to es priecaajos visvairaak.
Shii vasara vispaar nav no taam, kura ir baigi izdevusies. Es ceru, ka naakamaa buus jaukaaka. Tagad man tik atliek labot savas kljuudas. Visvairaak mani shokee cilveeks, kursh peec liela striida pasaka ''Ok, paliekam pazinjas. Tu nerunaa taalaak meeslus par mani un es nerunaashu meeslus par tevi'' un BOOOOOOOOOOOM naakamajaa dienaa tiek izstaastiits viss. Wtf, es tieshaam biju shokaa. Tajaa briidii pazuud viss. Es izdariju kljuudu, kuru centos labot, man smagi uzdirsa un veel nodeva. Bet es dziivoju taalaak. Censhos. Tieshi taapeec es esmu Kalnos, jo te tik vari dariit un nedomaat. Tikai vakaraa, kad apgulies gultaa, esi izlasiijis graamatu un vairs nav ko dariit, paliek skumji. Tas arii viss.
Par lasiishanu runaajot. Es nekad nebiju taa raudaajusi par graamatu, kaa vakar. Pa divaam dienaam izlasiiju ''Beerns, kuru nesauca vaardaa'' un taas turpinaajumu ''Zeens, kursh izdziivoja''. Gribu veel izlasiit tresho ''Viirs vaardaa Deivs''. Taas iisteniibaa ir autobiograafijas. Lai gan pirmajaa ir aprakstiiti asinis stindzinoshi notikumi, otraa, manupraat, ir smagaaka, gruutaak panesama. Tajaas ir par Deivu, kuru no ~6-12 gadu vecumam vardarbiigi iespaidoja maate. Vinja sita vinju katru dienu, lika seedeet pashtaisiitaa gaazes kameraa, dedzinaaja virs pliits. Nu tur nevar taa paskaidrot, jaalasa pasham.
Gribeejaas uzrakstiit tikai paaris rindinjas par skolu, bet atkal sanaca shitaa. Liidz skolai ir triis dienas un man ir ljoti bail. Manupraat, es tur esmu gandriiz vieniigaa, kura nav no pilseetas. Vecajaa klasee tas nebija taa wow, jo mees bijaam daudzi cilveeki, kuri bija no novada, bet tagad... buus savaadaak. Labi, ka ir Anna. Huh.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru