Dzīvotu kaimiņos, brīvdienās mēs ietu laukā. Būtu tik forši. Es viņus redzētu tik bieži, ka man apniktu, bet es zinu, ka neapniktu, jo nekad neesmu mīlējusi kādu savu radinieku. Es redzētu kā viņš aug un varbūt izņemtu no bērnudārza, ja es varētu. Man būtu kāds 150 metru attālumā, ar kuru es varētu runāt par un ap visu. Man ir tik žēl, ka es nevaru palīdzēt. Nevaru un viss. Un dažbrīd paliek kauns, ka pašiem iet labi (cik nu labi, jo visi esam ar viņiem un tomēr). Liekas, ka viņi negrib, lai palīdz. Viņa piedos un brauks atpakaļ, kaut gan tas notika pirms gadiem sešiem un notiek vēl šodien.
Es tikai ļoti gribu paņemt viņu un dikti, dikti samīļot. Viņus visus trīs.
Un man ir jāmācās samierināties. Es vienkārši nebiju nekad jutusi tādu sienu pret mani. Pat nezinu, kā lai izskaidro. Ja sākumā likās jocīgi un dīvaini, tad nu jau paliek skumji.
Arī bagātie raud un nabagie smejas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru