Ja tāda ir laulība, tad laikam jau es neprecēšos, bet viņš ir prom. Un neviens nezin, uz cik ilgu laiku, bet ir prom. Virtuves gan vairs nav, viss ir izdemolēts. Man bail par viņiem, man patiešām ir. Un žēl viņas. Viņa ir tik jauka un nekad neko tādu nav pelnījusi. Es gribu sakravāt mantas un braukt tur. Palīdzēt, es pat nezinu ko. Palīdzēt savākt, pieskatīt, saņemties. Ir tik grūti runāt pa telefonu un malt, ka viss būs labi, būs labi, būs labi, bet tagad nebūs. Nebūs tik labi, kā bija 10 gadus atpakaļ. Tā tiešām notiek visur?

Un svēts zvērests, kuru esmu sev devusi jau no 10 gadu vecuma. Es nekad nelietošu alkoholu tad, kad man izveidosies (sāks veidoties)  ģimene. Arī ne šampanieša glāzi vecgada vakarā. Es esmu gājusi cauri daudz kam, lai to saprastu. Pārāk daudz. Pat notikumi, kas notikuši tad, kad bija man 7 sēž iekšā un grauž vakaros, kad jāiet gulēt. Es nekad nepieļautu, ka kas tāds notiktu ar maniem bērniem, jo es viņus mīlēšu pārāk stipri, lai darītu viņiem pāri. Tas arī viss. Arī man šovakar sāp.