Es esmu izlēmusi. Ne jau to, ko vilkšu rīt, par ko strādāšu vai arī cik bērnus es gribēšu. Es esmu izlēmusi, ka nepalikšu te. Es nevarēšu. Īstenībā es jau tagad nevaru un man sāp, ka, iespējams, es nebūšu  tur un  tas, kas vēlos būt. Jā, es interesējos par skolēnu apmaiņas programmām, jo tas ir tas, ko patiesi vēlos, bet man neviens nedos Ls 4500, lai gadu būtu tas, kas gribu.

Pusgadu atpakaļ es tiešām biju tā, ka ''nē, te var palikt, te var strādāt un dzīvot''. Vakar es sapratu, ka gribu prom. Ļoti, ļoti gribu, bet ne jau tapēc, ka ''damn, es esmu pārāk laba un blablabla'', bet es te nevaru. 

Es esmu gatava strādāt kaut vai tagad, lai sapelnītu to naudu, kuru vajag. Es netērēšu savu dzimšanas dienas naudu, bet es zinu, ka ar to nepietiks. 

Ajj, galvā tāda putra, ka nevaru te uzrakstīt. Vienkārši ir tā, ka nekas neiet uz labu. Nekas, pilnīgi nekas. Laikam būs jāpievēršas tādām grāmatām, kā ''The secret'', lai kaut ko saprastu. Es visu laiku ceru kā tāda muļķe, lai mierinātu sevi. Arī tas vairs nesanāk.

Un ak jā, dzimšanas diena. Sveces nepūtu, mājās negulēju, sastrīdējos, raudāju un tās krītošās zvaigznes neredzēju. Happy sweet 16, Krista. Ir lietas, kuras es nekad viņiem nepiedošu, nekad.

Kopš šī brīža es nelietošu alkoholu vispār. Ja agrāk bija doma, ka ''tad, kad...'', bet tagad ir savādāk. Nekad un kopš 16 gadiem.