Un tagad atkal viss ir kājām gaisā. Pilnīgi viss. Kur palika mana pārliecība, ka jajjaāā, es tak pēc devītās iešu JVĢ un uz d klasi! Nē, uz koledžām es neiešu, jo gribu iegūt pilnu vidusskolas izglītību? Darbs, nē, darbs pagaidīs, jo protams, ka līdz 30 gadiem mani uzturēs vecāki, jo gaidīs kamēr izmācīšos.... FUFELIS!
Viss ir viens vienīgs FU-FE-LIS!
Es tiešām nezinu, ko lai dara. No vienas puses- ok, iet vidusskolā, pagaidām bez nekāda stresa, izdomāšu, ko gribu darīt. Kaut gan sen jau domas slīdēja uz skolotāju vai ārsti. Pat bija poofig, kādu ārsti. Abi varianti reāli izkrita, jo skolotājam mūsdienās būt ir tīrā nāve, bet par ārstu mācies līdz gadiem 30... Nē, laikam nebija pofig, kādu ārsti,jo gribējās būt par pediatru. Bet tad atkal padomājot... Ja zaudē bērniņu, noskaties vecākos.. Tas tak ir šausmīgi. Un vainas apziņa? Bez tādas neizpalikt. Es taču vienkārši nevarētu.
Es nezinu, vai NMP ēnot es izvēlējos apzināti vai nē. Gribējās jau tikt Stradiņos. Bet tagad domāju, ka tur pat būtu neinteresantāk. Jelgavas kolektīvs likās tik foršs un patīkams... Interesants darbs. Un man tik sireāli iepatikās dispečeres darbs. Es pat nezinu, kapēc. Iepatikās un viss. Kaut vai nosit. Pie pc strādāt mācētu un medicīnas pamatus es taču izmācītos, lai kaut ko varētu uzreiz palīdzēt, kamēr brigāde brauc. (Nu like, kkas jau ir jāpasaka) :S
Un ko es darīšu Rīgā 16 gados? Kojās? Īrēt kko? Vienai? Mani taču nelaidīs. Bet es tiešām gribu. Man ir jāpārliecina vecāki. Paga. Bet paskatoties vairāk... vajag tak vidējo izglītību! Tas sanāk.. VIDUSSKOLA! Man tik tiešām varētu izdoties. wow.
Tad ja es vēlos strādāt Zemgales reģiona NMP (es tiešām zinu, ka strādātu Jelgavā) man sanāk iet vidusskolas b klasē (not so bad at all), nolikt eksāmenus un doties uz RMK.
Ā, un ēnudiena man ļoti, patika. Jā, es tiešām biju iedomājusies, ka mūs pavizinās, bet nekā :D Forši visu izrādīja, pastāstīja :)
-Gling, glang
- *atveras durvis, parādās tante*
-Mēs esam ēnas.
Maybe that's not that bad at all.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru