Es šovakar nereāli skumstu. Un pat nezinu kapēc. Tas ir tik ļoti streidž. Es gribu iet laukā un priecāties, bet, redziet, man jau nav ar ko. Es tiešām nesaprotu. Man besī ārā sēdēt mājās kā kaut kādai sēnei. Es tiešām arī tāda jūtos. Visas saka, ka neies laukā, jo redz visādas svarīgas lietas jādara. Ok, es saprotu, bet tiešām ir nomācoši no 3. stāva loga skatīties kā riet saule. Un tā riet tik ļoti skaisti, ka jāskumst, ka sēdi istabā. Un man nav neviena. Pilnīgi. Es Līvbērzē jūtos kā emo bez draugiem.
Es biju gatava iet viena pati pa mežu. Man tur ļoti patīk.
Un tad es iedomājos kā būtu, ja man būtu suns.
Man tiešām būtu ko darīt. Un ar ko darīt. Ja vien es nedzīvotu nolādētā, mazā dzīvoklī man būtu suns. Privātmāja būtu perfekti. Es tik ļoti izbaudu svētdienas,kad ar opja suņiem eju pa mežu. Tas ir vienkārši fascinējoši. Suns ir vnk tāda drošības sajūta un draugs.
Es neesmu caca, kura spiedz mammai "Mammu, man VAJAG!". Bet man tiešām ļoti , ļoti gribās kādu mājās. Kurš tevi tā forši sagaida un priecājas. Ak Dievs, tas būtu lieliski. Un es klaiņotu ārā stundām ilgi. Es par viņu rūpētos un viņš būtu mans.
Bet es pati saprotu, ka patlaban man nevar būt suņa.
Asaras acīs, kamols kaklā un aiz loga riet saule.
Es šovakar jūtos tik ļoti vientuļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru