Shitday.

Es droši vien tev nevaru pateikt kas es esmu, bet apzinos, kas es neesmu.

Es neesmu pofigiste. Nē, man nav pofig. Man sāp tas, ko tu man saki. Tas mani aizvaino un es jūtos slikti. Man ir apnicis klausīties tajā, cik slikta es esmu. Un tā vienmēr. Es nevaru to pateikt acīs, jo zinu, ka tad tu atkal dusmosies un atkal man sāpēs, jo tev lieliski izdodas visu pagriezt pret mani. Es bieži vien jūtos tā, itkā censtos bez iemesla. Es jūtos ignorēta un man tas riebjas. Nē, es neesmu greizsirdīga, bet tā nu tas ir. Es nezinu, kas ir noticis (bet varbūt arī lieliski zinu), bet tas nav forši. Vairs nav. Un es atceros. Visu. Katru vārdu. Un tas mani moka.

Es neesmu perfekta, varbūt pat neesmu laba. Es neesmu nauda, lai visiem patiktu. Es lieliski apzinos, ka nekad nevarēšu patikt visiem un liekas, ka bieži vien tas man ir OK. Kāpēc tu no manis gaidi ko tādu, ko tu nedod citiem? Man ir smadzenes un man ir viedoklis. Ja tev tas nepatīk, tad es laikam nebūšu domāta tev.

Es neesmu īpaši mierīga. Man galvā un apkārt valda haoss. Es neesmu izlēmīga un patlaban es nezinu, ko es vēlos. Es ātri uzvelkos un man ātri mainās garastāvoklis. Tici man- ļoti ātri. No rītiem mani netraucēt, vēlos vakaros tāpat. Es varbūt neesmu kaprīza, bet par to es nezinu. Vismaz cenšos nebūt.

Jā, šis ieraksts ir dumjš, bet kā lai savādāk raksta, lai tu saproti?

This is shitday. And I'm still thinking 'bout it.