Sapņu tulks:
Sakropļots cilvēks: par to būt- pēc bēdām piedzīvot priekus, arī stipra veselība.
Spogulis: tajā sevi svešu redzēt- lielas pārmaiņas.
Man bija tik ļoti bail. Es esmu murgos redzējusi citus līķus, asinis, šausmas, bet nekad sevi. Pirmo reizi murgā es skatījos spogulī. Es negribu atcerēties to skatu, bet nevaru. Es sevi tikpat kā vairs nepazinu. Man nebija matu, viss bija asinīs un zilumos, es sevi taustīju, brīnījos par to, ka vēl esmu dzīva. Man nesāpēja, man tikai bija ļoti, ļoti bail, ka tas notiks atkal un viņš solīja, ka tā būs. Drēbes vēl gruzdēja. Āda bija gandrīz vai caurspīdīga, es sekli elpoju, bet stāvēju uz vietas un vairs nebēgu.
Bet tās bija tikai pašas beigas un nebija tas biedējošākais. Es murgoju ļoti, ļoti ilgi. Īstenībā es visu laiku zināju, ka mani sakropļos, man tā arī pateica, es bēgu un meklēju savus vecākus, kurus ilgi nespēju atrast. Es visu laiku baidījos, es zināju, ka mani... izvaros. Viņš pats man tā pateica... to, ka mēs satiksimies noteiktā laikā un vietā, bet ja es tur nebūšu, mani ne tikai izvaros, bet arī sakropļos, bet nenogalinās, lai man sāpētu vairāk. Pēc ilgiem meklējumiem es atradu tēvu, kurš teica, ka man nevar palīdzēt, jo manā liktenī tas ir ierakstīts un vispār viņš arī nespēj palīdzēt, jo tā visiem būšot labāk. Tad es atradu māti, kura bija tik piedzērusies, ka nesaprata neko, tikai teica, ka viss būs labi un stāstīja to, kāds mans tēvs ir idiots un stulbenis, kurš nemāk savas drēbes mazgāt. Un tad kaut kas pagaisa, bet es attapos pie spoguļa. Visu sasodīto laiku es centos pamosties, bet man nesanāca. Man bija bail, ka sāpēs.
Un tad es tiešām pamodos. Pēc tā, ka sapnī sāku kliegt, jo sūrstēja visa āda. Bija desmit no rīta, bet man vēl nāca miegs un es atkal aizmigu.
Nevajadzēja. Es raudāju un bēgu. Visa miesa sāpēja. Viņš skrēja man pakaļ, es tikai bēgu, raudāju. Skrēju caur dārziem aiz manas mājas un logos pamanīju vecākus, kuri smējās. Un tad atkal spogulis manā istabā, es atkal biju tikpat sakropļota, bet man aiz muguras viņš gulēja manā gultā un sarunājās ar maniem vecākiem. Tētis teica, ka nu mana dzīve ir piepildīta un tagad viss būs uz pareizajām sliedēm.
Mani pamodināja mamma ar putekļsūcēju koridorā. Es raudāju, spilvens bija slapjš, es biju raudājusi daudz.
Visu dienu nespēju rast izskaidrojumu. Teorētiski sapnī ir sapītas visas manas bailes- to, ka vecāki nebūs ar mani tad, kad patiesi vajadzēs, bezpalīdzība, alkoholisms ģimenē, slepkavošanas, izvarošanas un sakropļošanas. Pamata sapnim it kā nebija nekāda. Ne tagad, kad kaut kas tāds būtu ''topā'' manā galvā. Tas bija tik briesmīgi, ka nevaru to aprakstīt. Vai man vajadzētu palīdzību? Es nezinu, kam lai tādu jautā, jo man joprojām ir bail.
Ja godīgi, tad arī rakstot šo te es trīcu un raudu. Tas bija tik reālistiski, ka pat tagad man ir bail iet gulēt, jo es vairs negribu tā murgot.
