Nē, nē. Pati labākā sajūta ir tā, kad uzzini, ka neesi uzaicināta. Tā pārspēj visu. Pat tad, kad you're working your ass off (labāka teiciena nav) tevi appiš. Smagi un sāpīgi. Pat tad, kad esi jauka un laba. Piečakarē, nobradā. Viss. Tik perfekti, ka aizmirst nevarētu.

Vienmēr kāds ir jaukāks, labāks, mīļāks, patīkamāks, gudrāks, izskatīgāks un smieklīgāks. Var teikt, ka man ir mazvērtības kompleksi, ielieciet mani Tvaika ielā un tieciet vaļā mūžīgi. Visiem būs labi.
Es atradināšos. Vienu brīdi atkal biju pieradusi un likās, ka viss ir labi un jauki. Bet es atradināšos tā, kā iepriekš. Vienkārši piespiedīšos un aizmirsīšos.

Ja es paprasītu, vai kāds ar mani grib nākt vārtīties sniegā- neviens negribētu. Ja es jautāju, vai kāds ar mani grib parunāt- neviens negribētu. Bet  man tik ļoti gribas izvārtīties sniegā un izrunāties par neko. Es varētu stāstīt daudz, bet nepateikt neko. Es pat nezinu vairs, ko jūtu, ko domāju. Man ir  kāds, kuram uzticēt pilnīgi visu? Nu tā pilnīgi- no A līdz Z. Es nezinu. Un rīt es iešu pēc skolas ārā un vārtīšos sniegā. Tikpat viena, cik viena es tagad sēžu gultā.
Vai tā ir mana vaina? Ir. Vai to visu panācu es? Jā. Tā ir, tā dzīvē notiek un notiks. Neizbēgt man no tā. Liktenis vai Karma? Abi.

Ja tā labi padomā, tad es pat Spīķa cienīga neesmu.