08.06.2013 ir saulaina, jauka diena.

Perfekta diena, lai apprecētos. Vai izšķirtos.

Mazliet sajukt prātā.

Es gribu darīt trakas lietas. Aizbraukt vienalga kur. Nē, aizstopēt. Satikt jaunus cilvēkus. Redzēt jaunas vietas. Just vēju matos, braukt ilgi un tālu naktī. Gribu justies pavisam, pavisam dzīva. Tā kā vēl nekad. Gribu šo vasaru neaizmirstamu. Smieties un raudāt reizē. Palikt pa nakti pie jūras, dejot līdz sāp kājas. Skriet pa lietu, kamēr visas drēbes ir slapjas un peldēties negaisa laikā. Gribas mazliet sajukt prātā.

Vai, paskaties, gads ir galā.

Un pusgads nav rakstīts te.

Dienu pēc dienas nekas nemainās, bet drīz vien viss ir pavisam savādāk. Īsti citātu neatceros, bet tā patlaban  ir. Es šo gadu beidzu diezgan skumīga. Reāli man nevajadzētu bēdāties, bet šodien es nemāku savākties. Es nevaru saņemties, lai darītu kaut ko normālu. Man šķiet, ka viss iekšā griežas un kāds rauj to uz āru. Jūtos vientuļāka kā jelkad, bet tagad nav īstais laiks! Nevaru saņemties, lai sāktu runāt. Kas notiek? Bet nekā taču nav! Par to jau arī visticamāk tā visa sāpe ir.

Es tikai nesaprotu kāpēc. Un kā? Un ja nu? Vai? Viss jūk galvā.

Man šķiet, ka es palēnām jūdzos.

Es gribu savākt somas un braukt uz Kalniem, lai tiktu galā ar sevi (tur tas pavisam noteikti izdotos), bet vairs jau nav laika. Ko es tur darītu 4 dienas? Divas dienas aiziet vējā braukšanai. Divas pilnas dienas es būtu tur. Un? Nekas taču nemainītos. Bet es tik ļoti gribu palikt un redzēt, kā būs.

Bet vispār gads bija... Interesants. Dažādas pieredzes, cilvēki, sajūtas. Prieki un bēdas. Labi, neko jēdzīgu jau es te vairs neierakstīšu.

Man tā liekas.

Ja man šajā vasarā nebūtu šo lielisko darba vietu, kas aizņem diezgan daudz mana laika, tad visticamāk vasaras beigās mani varētu uzmeklēt vai nu psihenē, vai slimnīcā. Goda vārds. Es nepavilktu.

I follow rivers

Vispār man iet ļoti labi, tikai no rītiem, kad pieceļos, man joprojām ir tik auksts, ka jāvelk vilnas zeķes, bet katru vakaru sāp galva. Bet man ir labi.

Es gribu dzirdēt, kā sienāži čīgā. Drīz.

Man liekas, ka 70% no tām baumām Twitter profilos ir iesūtījuši paši tie, par kuriem baumo. Minūte slavas, tā teikt. Vai arī draugi. Lai, piemēram, iepriecinātu. Tāds "Hey, paskaties, par tevi ir uzrakstīts, diez kurš tas bija?" 

Jāaizsūta kkas par Vajeiku vai Uzari, lol. Tas būtu smieklīgi :D

Es jau desmit minūtes klausos, kā lietus līst. Ierakstā.

Tas jau nav nemaz tik nenormāli, vai ne?

Šodienas tas, kas neliek mani mierā. Ja es no rīta atnāku uz skolu labā garīgajā, ņemos, dziedu, priecājos un smejos, tad visi skatās uz mani kā uz dīvainu, saka, lai aizveros. Tad, kad man tas (Umbraško, tu esi dīvaina. Nedziedi. Paklusē. Nomierinies. Savācies) ir piegriezies, sāku gruzīties, nerunāt ar kādu (vai runāt mazāk), atslēdzos, ielieku austiņas un klausos mūziku, tad viņi prasa "Kas tev ir? Par ko tik bēdīga?" UN nav tā, ka tas ir tikai šodien, reāli tas jau ir... nu ļoti ilgi.
Mācos savākties un saņemties. Āāāāāāāāāāāāāā!!!!!