Krista. Mākoņos lidojoša romantiķe vai pārlieku brāzmaina praktiķe, kas alkst aptvert itin visu. Meklē varoni, bet sastop pilnīgi pretēju partneri. Nepieciešama emocionālās drošības sajūta.
trešdiena, 2012. gada 8. augusts
Man tā liekas.
Ja man šajā vasarā nebūtu šo lielisko darba vietu, kas aizņem diezgan daudz mana laika, tad visticamāk vasaras beigās mani varētu uzmeklēt vai nu psihenē, vai slimnīcā. Goda vārds. Es nepavilktu.
otrdiena, 2012. gada 29. maijs
I follow rivers
Vispār man iet ļoti labi, tikai no rītiem, kad pieceļos, man joprojām ir tik auksts, ka jāvelk vilnas zeķes, bet katru vakaru sāp galva. Bet man ir labi.
Es gribu dzirdēt, kā sienāži čīgā. Drīz.
pirmdiena, 2012. gada 14. maijs
pirmdiena, 2012. gada 7. maijs
Es jau desmit minūtes klausos, kā lietus līst. Ierakstā.
Tas jau nav nemaz tik nenormāli, vai ne?
Šodienas tas, kas neliek mani mierā. Ja es no rīta atnāku uz skolu labā garīgajā, ņemos, dziedu, priecājos un smejos, tad visi skatās uz mani kā uz dīvainu, saka, lai aizveros. Tad, kad man tas (Umbraško, tu esi dīvaina. Nedziedi. Paklusē. Nomierinies. Savācies) ir piegriezies, sāku gruzīties, nerunāt ar kādu (vai runāt mazāk), atslēdzos, ielieku austiņas un klausos mūziku, tad viņi prasa "Kas tev ir? Par ko tik bēdīga?" UN nav tā, ka tas ir tikai šodien, reāli tas jau ir... nu ļoti ilgi.
Mācos savākties un saņemties. Āāāāāāāāāāāāāā!!!!!
Mācos savākties un saņemties. Āāāāāāāāāāāāāā!!!!!
svētdiena, 2012. gada 6. maijs
I'm always fine, until I'm alone at night.
Šodiena bija interesanta. Lai neteiktu vairāk.
Es jūtos kā rudenī, kad viss ir drūms un tukšs. Pelēks. Bez noteiktas konsistences un sajūtas. Es nezinu, kā lai jūtos. Šis pavasaris ir ķēpīgs. Es ilgojos, bet nezinu pēc kā. Es nespēju valdīt pār to, ko saku vai kā jūtos. Kā tāda veca, kašķīga ome. Zinu, ka paralēli varu teikt kaut ko pavisam citu, bet tas tāpēc, ka es slēpju to, ko domāju. Un ļoti bieži. Varbūt man vajadzētu mazuliet atslēgties uz kādu laiku. Es nezinu. Šī ''darba nedēļa'' ir bijusi tik īsa, tomēr fiziski es jūtos tukša, bet emocionāli pārbāzta.
Es darīšu visu, lai pārslogotu savu dienu un nav jādomā.
Bet saule spīdēs. Un ziniet, man ļoti bieži ir labi, bet dīvainu sakritību pēc man ir iedvesma šeit rakstīt tikai tad, kad ir smagi. Man ir vieglāk skumt, nevis priecāties.
piektdiena, 2012. gada 4. maijs
GiveAway by Pietura Nr.23!
Nolēmu piedalīties.
Diemžēl neko nekad neesmu laimējusi, bet ir jau laikam vērts mēģināt... :)
http://pietura23.blogspot.com/2012/05/pavasara-giveaway.html
Diemžēl neko nekad neesmu laimējusi, bet ir jau laikam vērts mēģināt... :)
http://pietura23.blogspot.com/2012/05/pavasara-giveaway.html
trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis
Cheers to her.
Ziniet, es par to meiteni priecājos. Sasodīti priecājos. Jā, liekas, ka bieži vien dzīve viņai ņēmusi daudz ko nost, bet viņa bieži vien ir tik mīlīga un enerģijas pilna. Kad agrāk viņu tikai zināju, tad tā nelikās, bet tagad... jo vairāk iepazīstu, jo vairāk saprotu, cik ārkārtīga forša viņa ir. Un par to priecāšanos... vienkārši viņai izdodas un prieks, ka viņai ir kāds, ar ko būt kopā. Tas ir tik anormāli jauki. Es pat nespēju rast citu vārdu. Es varu skatīties un smaidīt.
Vai man pašai tā pietrūkst? Es nezinu. Bieži vien jā, bet... Nē, greizsirdīga es visnotaļ neesmu, es tikai lepojos un paslepus priecājos. Bet es nezinu. Būtu jauki, ja man kāds tāds būtu. Khem.
Es ļoti reti par kādu tā priecājos. Man tur nav nekādas daļas, nu pilnīgi nekādas. Es nezinu... Kaut kādas dīvainas emocijas.
Man liekas, ka man pašai ir grūti saprast, cik ļoti pieķērusies es esmu. Bet galvenais, ka pagaidām viss ir labi.
Man iet diezgan labi. Es tikai nezinu, kas notiek ar pāris maniem draugiem, bet man... man... labi, man neiet ļoti labi, jo lielāko dienas daļu es bēdājos. Nē, ne gluži bēdājos, bet domāju. Ir tik grūti saprast lietu kārtību un norisi. Un tad es nesaprotu, kāpēc viss ir tik sarežģīti, kāpēc es pati nonāku pretrunās ar sevi pašu un ko lai es sevī mainu. Es nezinu. Šo gandrīz četru gadu laikā esmu kļuvusi par gandrīz citu cilvēku. Tā notiek ar visiem? Vai arī tiešām vide to tā ir iespaidojusi? Man bail ka tā, jo tad es neesmu tā es, kas te, mājās, sāka iet skolā. Dažkārt man ir bail no sevis pašas. Kāpēc es visu daru tik nepareizi? Bet, bet es cenšos.
Un atkal. Tā notiek vienmēr, kad rakstu blogu. Mans spilvens būs no tā noguris. Likšos slīpi. Rīt sapamps acis. Aj.
Abonēt:
Ziņas (Atom)