Slimnieču skaistumkonkurss.

[14:19:27] Krista:ko dari?
[14:19:27] Zvērs: gribu neizskatītities pēc kurmja
[14:19:29] Zvērs: ko tu?
[14:19:50] Krista: taisīšu kko ēst
[14:20:06] Zvērs: es arī gribu
[14:20:11] Krista: es arī gribu, bet neeju nekur šodien, tāpēc izskatīšos
[14:20:13] Krista: brauc šurp
[14:20:14] Krista: :D
[14:20:16] Krista: pelmeņi
[14:20:17] Krista: ir
[14:20:18] Krista: mazulīši
[14:20:32] Zvērs: es knapi no gultas līdz wc varu aizvilkties
[14:20:32] Zvērs: :D
[14:20:36] Krista: cope+ nonmeikaps + siltās drēbe rullē
[14:20:37] Krista: :D
[14:20:51] Krista: un sarkans, sapampis deguns
[14:20:54] Zvērs: hahah
[14:20:54] Zvērs: :D
[14:21:03] Zvērs: tu esi kkur manā istabā un skaties uz mani?
[14:21:08] Krista: :D
[14:21:10] Krista: nē, sevi
[14:21:10] Krista: :D:D
[14:21:13] Krista: bet laikam tev tas pats
[14:21:32] Zvērs: esmu īsta skaistule
[14:21:32] Zvērs: :D
[14:21:34] Zvērs: nerunā
[14:21:42] Krista: Slimnieķu skaistumkonkurss
[14:21:46] Krista: slimnieču
[14:21:51] Zvērs: tagad varētu tādu fashion šūtu uztaisīt
[14:22:01] Krista: Jessss
[14:22:02] Krista: :D

Jap, slimoju. Tik traki nemaz nav. Abas dienas pilnībā esmu veltījusi WWE (svētdien bija Royal Rumble, bet vakar bija labākais Monday Night RAW, kuru biju redzējusi). +vēl intervijas and stuff. Briesmīgi priecājos, ka slimoju, esmu izgulējusies un tā. Tagad jāuztaisa kaut ko ēst un jālien atpakaļ gultā kaut ko skatīties :)

O Kartes skatuve arī man TOP'ā :)

Excuse me sir are you… are you sleepy? Because the only way I would extend that hand to the best wrestler in the world is if you want to go to sleep.

 GTS

Kā lai cilvēks dzīvo tālāk pēc kaut kā tāda?

Piedod.

Es tikai gribēju atvainoties. Par ko? Itkā jau neko. Dažkārt es iedomājos par to, ka kāds spēj lasīt manas domas un tad es sabīstos. Akjā, par to piedod. Es tevi tik maz pazīstu, bet runāju par tevi tik daudz, ka man šķiet, tu jau sāc par daudz žagoties. Un, nē, tās nav tās jaukākās lietas. Kaut gan man liekas, ka tu esi pieklājīgs un tīri sakarīgs. Es zinu, cik žagoties ir kaitinoši un es apsolu vairs nerunāt par tevi tik daudz, ja tikai mani neizprovocēs, bet tad es apsolos dzelžaini turēties, cik vien spēšu. Es no visas sirds ticu, ka adresāts šo nelasīs, bet es vismaz apsolījos un palūdzu piedošanu. Mazliet gan nožēlojami, ka varu darīt to tikai tā, bet mēs jau gandrīz nemaz nerunājam. Runāju tikai es ar kādu citu. Varbūt vajadzētu sākt, bet es domāju, ka nesapratīs (?), kaut gan, nē, ir gan man no tā bail.

Es cenšos tā nedarīt. Es cenšos būt jauka, bet diemžēl (varbūt arī par laimi, jo tad mani, iespējams, būs grūtāk vazāt aiz deguna) man tas sanāk tikai pret tuvākajiem. Man šķiet, ka ir tikai pāris cilvēki,  kuriem es vairs nespēju pateikt ko nejauku. Iespējams, tādēļ, ka baidos pazaudēt, vai arī tādēļ, ka neredzu tam jēgu. Tā es jūtos labāk, tas gan. Es priecājos, ka daudzas lietas kļūst skaidrākas. Es priecājos par savu desmito klasi, bet ilgojos pēc daļas devītās, es priecājos par dejošanu, bet ņerkstu par ziliem pleciem un ceļiem, tā kā es domāju, ka viss ir līdzsvarā.

Un vispār es joprojām domāju par to, kāpēc es tā daru. Kāpēc runāju tik daudz par tevi. Lai arī par cik ļoti bērnudārzniecisku attieksmi es sauktu tavējo, es sapratu, ka mana attieksme ir vēl bērnudārznieciskāka. Jā, laikam man ''cepī'' visas tās štelles, bet man liekas, ka man visvairāk skauž tava ģimene. Es arī gribu brāļus un māsas- lielus un mazus. Es pieaugšu un man nebūs neviena. Rihardam būs Lilu un Lilu būs Rihards. Sandim būs Sanita un Sanitai būs Sandis. Artim būs Rainers un Raineram būs Artis. Un tad paliekam mēs ar Līvu, bet es domāju, ka arī Līva tiks pie ''kāda'', bet man vairs cerību nav. Es taču esmu totāli stulba. Atkal es visur vainoju savus vecākus. Bet viņus gan es ļoti mīlu.

Bet es nekad nevainošu kādu citu vienā lietā- tajā, ka esmu ļauna. Ja es būtu zinājusi, ka man 3-gadus-jaunāks čalis iestāstīs to, ka pasaulē nav ļaunu vai labu cilvēku, viss ir pelēks, tad, iespējams, es būtu darījusi savādāk. Bet es nevienu nevainoju- tā esmu tikai es, es, es. Un viss. Neviens cits. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Man liekas, ka Asarītei nepatika mans zvana stāsts, bet lai viņa iet sviesta bekās.

Piedod. Patiešām. Pret žagošanos palīdz ūdens un elpas aizturēšana. Vēlreiz atvainojos.

Man šonakt atkal domājamais.

Es sēžu un skatos kursorā. Neatbild. Dīvaini, vakar bija tik jautri, smaidīju visu nakti. Tik jocīgi, ka priecājos ar kādu, kuru savu mūžu neesmu redzējusi. Varbūt arī man vajag sabērt cukuru ausīs, lai es būtu priecīga, bet kāpēc lai kādam rūpētu? Un tagad es dusmojos. Bet par ko? Nav jau par ko... Viņš aizgāja skatīties filmu ar draugiem. Labi, ne dusmojos, bet bēdājos, jo cerēju ar kādu papļāpāt. A diez viņš pats vispār atceras, kas es esmu? Brīžiem likās, ka nē, bet jau nākamajā mirklī sāka atgādināt par vakarnakti.

Tas ir dīvaini, nenoliegšu. Katru reizi, kad pulkstenis ļauj vēlēties, es tieši to arī vēlos. Kad krita zvaigzne, vēlējos to pašu. Dzimšanas dienā (ne)pūšot sveces, iedomājos, ka to vēlos. Es pati kādreiz saņemšos? Liktenis, Karma, lieldienu zaķis?  Un BAMS kā no skaidrām debesīm. Es lasu to stulbo grāmatu un ''domāju labas domas''. Nu fufelis, man vairs nav kam ticēt.

Da labi, kāds domājamais. Vieni slima suņa murgi. Gribēju tikai priecāties kā vakarnakt, bet laikam nesanāks.

Kāpēc ir grūti priecāties par citiem? Nu bieži vien man tas nesagādā problēmas, es cenšos no visas sirds. Es gribu būt... kaut kas uz labo pusi. Es ticu, ka labu cilvēku pasaulē nav, nav arī sliktu. Nav balts, vai melns, viss krāsains. Nekad nebūtu domājusi, ka tik ļoti ilgošos pēc kāda atbalsta, es patiešām tā nekad nebiju jutusies. Vispār tas jau sākās pirms mana Intrigas koncerta. Nu bija tas grūti, tik ļoti pietrūka, gribējās kādu dzinuli vairāk, bet kurš nu sunim asti cels, ja ne pats.

Nē, bet es saņemšos. Es te nedzīvošu, izdzīvošu savu sapni :)

Nota benne! Ļoti atvainojos tiem, kuriem neesmu diezgan laba. Es apsolos darīt visu lietas labā. Es noteikti labošos, izpatikšu visiem. Un dīvaini, ka šitā es domāju pat par cilvēkiem, kurus uzskatīju par draugiem. Es esmu tas, kas es esmu un veidoju sevi tā, kā es vēlos. Ģimene man vienmēr būs pirmajā vietā, un ja es gribu, tad svinu svētkus ar viņiem. Piedodiet, nedodu priekšroku svētkos un visā brīvlaikā pieliet mūli un tad stāstīt, cik kruti ir katru dienu dzert. Sākt plostot noteikti nav mans mērķis dzīvē.

Vispār es ceru, ka Kalnos pie neta netikšu, telefonu pakāsīšu un tv neskatīšos. Atslēgšos.

Atcerējos kko tādu, kas uzmundrinās pašu mani. Otrdien klases stunda notika kopā ar M klasi, sēdēju ar Agnesi un Valdi.

*Bezcerīgi nelaimīgs skatiens uz Spīķi*

-Valdi, zināji, ka Spīķim ir sieva?

-Ko???

-Jā, viņš ir precējies.

--

-Zini? Ja pat Spīķis ir apprecējies, tad varbūt pat es kādreiz apprecēšos.

-Umbraško, tad pat Šusters apprecēsies!

Tā nosmējos tajā stundā. Tad vēl mēs smējāmies par Kadili, es nopietni saku-  viņas klase ņirgājas par viņu. :D Un vēl tur ir meitene, kura pī skaitlim zin piecus ciparus aiz komata.

Un tagad es priecājos, ka eju D klasē, kur mēs dažreiz uzvedamies kā ex 9.D. Bet mēs jau esam pavisam cita lieta. Skatījos pirts bildes. Nu. Jā.

Okokok.

Vēl jau dzīva esmu. Īstenībā es guļu zem segas un te rakstu. Nav jau tā, ka šodien pa dienu nebija laika, bet vakarā (tb. naktī) man patīk labāk. Labi, arī tas skanēja dīvaini.

Man vienkārši patīk tas, ka man šobrīvdien ir brīvdienas. Un tas, ka man būs tikai divi sešinieki liecībā. Vispār tagad es esmu baigā supersieviete, tikai mamma par šito smējās. Viņa lepojas ar savu atvasi, bet tētis mani nosauca par zubrīgu Šuriku. Kāpēc mani tas nepārsteidza? :D

Bet manas brilles ir smukākas!

Ak mans Dievs!!! Man trešdien ir koncerts! Pēc vesela gada pārtraukuma! Es špaktelēšos un dejošu kā negudra. Es pat jau nopirku šampanieti Ditai par svārkiem! Un lielākā daļa tērpu man jau ir salikti. Es NEVARU sagaidīt! Tā būs viena no labākajām dienām gadā. Zvēru pati sev.

Nu jā. Īstenībā šī nedēļa bija vienkārši briesmīga :D Mājās kā karalaukā, jo no rītiem es ar mammu nerunāju, jo esmu pūce, bet vakaros vairs nerunāju, jo biju nogurusi. Bet tas viss man ir piedodams, jo kārtoju parādus un vilku sev atzīmes. Un damn, arī izvilku.

Par brīvlaiku runājot- bet protams, ka mans tēvs neļauj man braukt uz Kalniem. Tas bija tik pašsaprotami un paredzami, ka man pat nav ko teikt. Bet es braukšu, jo  galu galā tas būs mans brīvlaiks un uz Jaungada sagaidīšanu es droši vien būšu mājās. Nākamnedēļ dzīvošu pa nullēm, jo plānoju sapirkties Ziemassvētku dāvanas mīļajiem. Domāju, ka ar manu nedēļas budžetu pietiks. :)

Un pagājušās nedēļas atklāsmes: pirmo reizi 16 gados manas smadzenes man iestādīja vietā. Es vairs nelīdīšu, kur nevajag. Centīšos palikt ārā no problēmām, nekreņķēšos par to, ko nevajag. Man ir K & K padomdevējas, kuras, manuprāt, būtu lieliskas psiholoģes. Piemēram, ''Ja tu visu ņemtu vieglāk, tad tu šitā nečakarētos un nebesītos, pašai būtu labāk''. Tad es domāju visu dienu, un tā arī ir. Pats labākais, ka abas Kristas. Ā, pareizi. TAS, KO ES NEATCEROS- TO MAN NEVAR PĀRMEST. :D Tas ir ļoti svarīgi. Bet es domāju, ka vairs tā nedarīšu. ceru. Jām.

Mana vecā klase ir tik smiekīga. Es skatījos bildes un istabā nāca mamma. Pasēju izslēgt :D

Un pats pēdējais, ko gribēju teikt: Es palaidu garām mūsu pirmo jubileju. Es patiešām nezinu kā! Es biju tik pārliecināta, ka mūsu kopābūšana ir no 17. decembra, bet izrādās, ka no 14!!! Es biju pilnīgā šokā! Un vispār nespēju noticēt, ka JAU gads. Bet viņa (mana čabulīša, mīļumiņa) es nevarētu iedomāties nedēļu. Reizi mēnesī ir fantastiska svētdiena, bet katru pirmdienu man ir svētki. Agrāk mēs tikāmies arī piektdienās, bet es sapratu, ka nu jau kļūst par daudz un mēs abi nolēmām, ka iztiksim bez piektdienām. Tieši viņš ienes pārliecību manā dzīvē, azartu un vēlmi sapņot. Viņš māca, ka sapņi piepildās. I'm still truly in love. Rozā brilles nav nokritušas.

  

Es esmu tāds forever alone, ka šitā jau runāju par reslingu. Bet damn, tā visa ir patiesība :D Kādam jau jābūt arī nenormālam :D

Ok, es dodos gulēt. Gan jau atkal kaut kad pēc mēneša uzrakstīšu :D

Kāpēc man Prāta Vētras dziesma ''lec'' liekas tik pašnāvnieciska?

No augstākā punkta, ja skatās uz leju viss citādi rādās
Saule par kapeiku tuvāk un zeme, pat vilina mazliet

Kritiens uz sekundēm piecām miers var būt līdz debesīm

Un tomēr es lekšu, lai ko arī teiktu es lekšu līdz galam
Un ticēšu rītam un atdošos liesmām un salam

Varbūt jau tiešām es esmu nu tā samaitāta, bet nu tiešām. Katru reizi padomāju par... pašnāvību. Nolekšanu no liela augstuma un ''tikšanu līdz debesīm''. Brrr.

____________
Tas bija svētdien, kad man pazuda elektrība.

Bet tagad es jūtos tāpat. Es neteikšu šodien, jo bija tāda pilna, laba diena. Dusmojos uz Spīķi un sevi, bēdājos, dikti priecājos par citiem un smējos, un brīnījos.
Es tikai tagad sapratu, ka man vienkārši vajadzēja parunāt. Un tad debīlā sajuta pazuda.

Likās, ka pēc šodienas es vairs nevarēšu. Likās, ka atkal pārstāšu dejot. Es esmu tik stulba, jā, es patiesi esmu. Labi, ne stulba, bet tizla gan. Es nevaru, nemāku nespēju. Tajā pašā laikā es saprotu, ka man ir jāpiespiežas, lai es varētu. Bet es spiežos jau divus gadus, bet tik un tā nevaru. Pirmo reizi gandrīz raudāju tajā zālē. Padevos. Un rīt atkal tur jābūt. Un parīt arī. Arī pirmdienotrdientrešdienceturtdienpiektdiensestdiensvētdien. Es jūtu, ka manas acis līp ciet. Es esmu atteikusies no tik daudz kā. Bet ir vērts? Es nezinu, es ceru, ka ir. Tik ļoti negribās pamest tās meitenes.

Man sāp tas, ka tuvie priecājas par kļūdām un neveiksmēm. Tas ir tik nejauki. Jā, es neesmu tik gudra, skaista un veiksmīga. Jā, man ļoti daudzas lietas nesanāk. Jā, man katru dienu pazūd maks, telefons un atslēgas. Jā, dažreiz es jūtos kā forever alone un man nav laika, lai atpūstos. Bet ir nejauki, ja kāds par to priecājas.

Es gribu aizbraukt prom uz Kalniem. Pie saviem mīļajiem un jaukajiem. Samīlēt mazos brālēnus, kurus tik sen neesmu redzējusi. Runāt ar Agnesi. Aizvest Raineram dāvanu vārda dienā, kura bija 11. novembrī, es zinu, ka tas bija sen, es patiešām jūtos kā sliktākā māsīca pasaulē. Bet es atceros un nepiedošu sev līdz es to dāvanu nenodošu. Es tikai ļoti, ļoti gribu atpūsties. Kam vēl tāds sīkums ir tik svarīgs? Iespējams, ka nevienam, bet man grauž. Es neesmu redzējusi viņus kopš savas dzimšanas dienas. Es varētu piektdien iekāpt autobusā, bet es nevaru. Tik stulbi.

Es jūtu, ka es sāku nepatikt.

Ir labi, būs labi kaut kad. Vai arī bija labi. Hmmm. Putra, viena vienīga putra.

Kāpēc man ir jāguļ? Tas paņem TIK daudz laika.

Slima suņa murgi beidzas te. Un, nē, es netaisos kaut kur lekt nost. Mani vienkārši tā dziesma liekas biedējoša.