Tu esi, tu esi vasarāāāā-āāā

P.s. Man te nav garumziimju.

Sen sheit neesmu rakstiijusi. Tas ir tikai un vieniigi laika truukuma deelj. Es pat vakar pateicu Agnesei ''Kam gan vajadziigas datoratkariibu nometnes, ja varu atbraukt sheit''. Taa ir. Te visu dienu ir ko dariit. Gatavoju sheit eest, pieskatu savu visvisvisvismiiiiiiljaako mazo zeenu pasaulee un lasu. Shkjiet, ka buushu izlasiijusi ljoti daudz shovasar. Kalnu biblioteeka gan ir baigi labaa. Sheit ir ljoti daudz jauno graamatu, kuras ir graamatniicaas kaa jaunumi. Taa nu es te dziivojos.

Sheit, Kalnos, es tieshaam attiistu savu gatavoshanas skillu. Gatavoju salaatus (un ne tikai) uz nebeedu. Priecaajos, ka Agnese ljauj man taa darboties, mana mamma nekad taa man neljauj. Vinja labaak izdariis pati, lai ir aatraak, labaak un vienkaarshaak, un es seezhu un skatos. Ticiet man, taa gan es neiemaaciishos gatavot eest. Agnesei gan ir pavisam cita domaashana. Rainers jau 6gadu vecumaa cepa pankuukas, ja vinjsh veeleejaas. Arii tagad vinjsh maak ljoti daudz. Tikai ar sakaartoshanu peec tam gan ir probleemas... :)

Mans mazais miiljaakais puika pasaulee ir paaudzies un es to nespeeju pienjemt. Man vinjsh gandriiz vairs nav vispaar jaapieskata. Tikai divi gadi, bet taads sapraatiigs, liels puika. Tie teikumi gan ir graujoshi, kas naak no vinja aaraa. Taa var paarsmieties. Es nespeeju uz vinju raaties, Agnese arii nevar. Vakar vinjsh izvaartiijaas dubjljos. Nu nevareeja notureet nopietnu sejas izteiksmi un baarties. Tas nebija iespeejams.

Veel pirms tam biju Stokholmaa. Vairaak draamas un beedu, nekaa prieka. Nopirku ljoti maz. Vismaz tiku pie melnaam sirsninjbrilleem, haha. Par to es priecaajos visvairaak.

Shii vasara vispaar nav no taam, kura ir baigi izdevusies. Es ceru, ka naakamaa buus jaukaaka. Tagad man tik atliek labot savas kljuudas. Visvairaak mani shokee cilveeks, kursh peec liela striida pasaka ''Ok, paliekam pazinjas. Tu nerunaa taalaak meeslus par mani un es nerunaashu meeslus par tevi'' un BOOOOOOOOOOOM naakamajaa dienaa tiek izstaastiits viss. Wtf, es tieshaam biju shokaa. Tajaa briidii pazuud viss. Es izdariju kljuudu, kuru centos labot, man smagi uzdirsa un veel nodeva. Bet es dziivoju taalaak. Censhos. Tieshi taapeec es esmu Kalnos, jo te tik vari dariit un nedomaat. Tikai vakaraa, kad apgulies gultaa, esi izlasiijis graamatu un vairs nav ko dariit, paliek skumji. Tas arii viss.

Par lasiishanu runaajot. Es nekad nebiju taa raudaajusi par graamatu, kaa vakar. Pa divaam dienaam izlasiiju ''Beerns, kuru nesauca vaardaa'' un taas turpinaajumu ''Zeens, kursh izdziivoja''. Gribu veel izlasiit tresho ''Viirs vaardaa Deivs''. Taas iisteniibaa ir autobiograafijas. Lai gan pirmajaa ir aprakstiiti asinis stindzinoshi notikumi, otraa, manupraat, ir smagaaka, gruutaak panesama. Tajaas ir par Deivu, kuru no ~6-12 gadu vecumam vardarbiigi iespaidoja maate. Vinja sita vinju katru dienu, lika seedeet pashtaisiitaa gaazes kameraa, dedzinaaja virs pliits. Nu tur nevar taa paskaidrot, jaalasa pasham.

Gribeejaas uzrakstiit tikai paaris rindinjas par skolu, bet atkal sanaca shitaa. Liidz skolai ir triis dienas un man ir ljoti bail. Manupraat, es tur esmu gandriiz vieniigaa, kura nav no pilseetas. Vecajaa klasee tas nebija taa wow, jo mees bijaam daudzi cilveeki, kuri bija no novada, bet tagad... buus savaadaak. Labi, ka ir Anna. Huh.

Davai da Vaidavai! :D

Marina mani tikko superīgi atšuva, viņa vienkārši pateica man, ka es esmu pārāk dīvaina un aizgāja gulēt. Cool, huh? Man arī patīk :D Man ir labākie draugi pasaulē.

Tagad es domāju, vai viņa to tiešām. Man sāk šķist, ka jā. Nu... emm.. stulbi man. :D

Man atkal nenāk miegs, onlainā vairs nav neviena, kuram es drīkstētu rakstīt. Hahaha, es sadzēros tēju un tagad man uznāca hiperaktīvais (tai tējai pat cukura nebija!)

Man ķip tavo iet labi. Tā nu dzīvojos.Ā, vakar uzzināju ko dikti smagu, joprojām skumjais ik pa laikam uznāk...

Ar Līvu katru dienu ejam uz bērnu laukumu, kur gandrīz katru dienu vienā un tajā pašā laikā atnāk auklīte ar bērniem. Es tiešām domāju, ka tā ir kāda vasaras grupiņa, kurā ir bērni, kuru vecākiem nav iespēja pieskatīt savus sīčus. Kopumā tādi superīgi, enerģiski bērneļi. Laipni, forši. Pirms viņi spēlējas ar Līvas mantām, viņi uzprasa:

-Vai drīkst šo te?

-Jā, jā, ņem.

...

-Kā jūs sauc?

-Mani sauc Krista. Un kā tevi sauc?

-Es esmu Tomass, bet tas ir Daniels.

Es biju dikti apmulsusi, ka viņš mani ar ''jūs'' uzrunāja. Nodomāju, ka ''wow, superīgi audzināti bērneļi''. 

Tā nu nāca viņi vienu dienu, divas. Man acīs baigi iekrita viens mazs puika. Nils. Es viņam dotu apmēram 2 gadus, nu kkā Arta vecuma. Tāds mazs ķipars, kurš skraidīja pakaļ ''lielajiem'', mācījās runāt savā mazajā bērnu valodiņā. Tik jauks.

Sēdēju vakar uz soliņa. Šoreiz auklītei līdzi bija arī lielāks puika- Vova. Apmēram nu septiņi gadi. Pamanīju, ka Vovu sāk terorizēt kkāda sīkā (~5 gadi) (Līvai arī iepriekš bija uzplijusies), sāka bērt smiltis matos, kaut ko tur bļaut virsū un tā tālāk. Puika piecēlās, maigi pagrūtda meiteni un pateica, lai viņa liekas mierā un izbeidz tā darīt. Tad tik sākās... Meituks aizskrēja pie mammuka (Māte vispār bija neaprakstāma-  ''Prada'' tirgus varianta tops, krutākie iespīlētie džinsi (sievišķis bija diezgan apaļīgs, skats pa rubli), Adike botas un skaistākās saulenes ciemā) un sāka raudāt. Supermammuks, protams, piecēlās un devās skaidroties

-Kas tu tāds esi? Paskat, ko manai meitai izdarīji! Tu, mērglis sīkais! Ko blisinies tagad? Atvainojies!

-Viņa pirmā sāka. Bēra man smiltis matos.

-A tad uzreiz ar akmeņiem jāmet??

-Nevienu akmeni nemetu!

-Aha, melos vēl te! Kā tu atļaujies vispār?? Pamana puikam kaķeni rokās, izrauj un kas tas tāds?? Varbūt ar to vēl gribēji meitenītei iebliezt?

-Nē...

-Kur tava mamma??

-Nav man mammas.

Acīmredzot, saprata, ka mammas nav laukumā -Ak tad tā! Tagad šitādus vienus pa Jelgavu laiž skraidīt! Tu man skaties tagad, pagaidi, policijai piezvanīšu! Uz bērnu namu tevi aizvedīs!

Pa to laiku auklīte bija pamanījusi ''supermammuka'' uzbraucienu Vovam. Viņa piegāja klāt un teica:

-Ziniet, viņš jau ir no bērnu nama...

Mammukam, protams, ar to nepietika. Sāka brukt auklītei virsū.

-Vajag pieskatīt bērnus! Ne velti jūs te auklīte! Paskat, es pat kaķeni atradu, šitādu teroristu nekur nevar laist!

Lieki teikt, ka sēdēju un kaunējos sievietes vietā. Un tajā mirklī es sapratu, kāpēc daudziem bērniem tādas vienādas cepurītes, kāpēc visi auklīti sauc vārdā, un kāpēc vakaros viņiem neviens neatnāk pakaļ, bet gan visi savāc mantas un iet kopā. Tik skumji palikās. Arī tagad kamols kaklā, tur jau gandrīz asaras pār vaigiem bira. Nu nevaru es. Viņi ir tik jauki, mazi bērniņi. Par ko sodīti? Tik skumji paliek, iedomājoties, ka viņiem nav ne mammas, ne tēta. Nevaru es tā. Esmu pasaules lāpītāja un viss.

Nujā. Neiet nekas diži forši. Tikai izskatās, ka 6dien ies. Manas omītes dzīvoklis ir tukšs, jāsapērk tik tur paika. Uzzināju, ka sestdien pēc spēlēm ir zaļumballe, būs fun un mums pat būs jumts virs galvas un siltas istabas, hahaa.

Un atkal domāju- kā būtu, ja būtu. Tagad jau gribās rakstīt, bet nebūtu tā diži labi.

Vīr VS Siev

[11:00:09] Krista: Neko, es piecēlos, mamma tagad gatavo brokastis un tad uz Rīgu aizlaidīsim :)
[11:02:10] papins ciiba: ko juus staigaat pa veikaliem?
[11:02:18] Krista: Jā :) Uz Dominu laikam aizbrauksim.
[11:02:56] papins ciiba: tad jau kaadas 8h staigaasiet.....
[11:03:24] Krista: Nu beidz, tik daudz jau ne (chuckle)
[11:03:52] papins ciiba: nu nu, juus jau parastu kko vazajaties nejeegaa.... baabieshu stilaa....
[11:04:02] Krista: Uldis, ja? :D
[11:04:15] papins ciiba: (flex)
[11:05:24] papins ciiba: es izskrienu parasti cauri, kko ieraugu njemu.... 1 h gatavs
[11:05:33] Krista: :P

Īstenībā vakardiena bija šausmīga. Par to vakarā uzrakstīšu.

Skatījos savu necilo dienasgrāmatu draugos un sasmējos :D

[22:47:55] Viesturīņč?: es juus blenderii samalshu un iekaroshu pasauli
[22:47:57] Viesturīņč?: savaa kugii
[22:50:13] Krrista: sauciet ātros
[22:50:17] FaiLdis: tas ir pats stulbaakais ko es jebkad esmu dzirdejis!!
[22:50:19] FaiLdis: pagaidaam
[22:50:55] FaiLdis: veel jau daudz laika
[22:51:04] Viesturīņč?: tieshi taa
[22:51:07] Viesturīņč?: laika vel daudz
[22:51:09] Viesturīņč?: MAN
[22:51:11] Viesturīņč?: a tu mirsi
[22:51:18] Viesturīņč?: tavas smadzenes shkiidiis blenderii
[22:51:24] Viesturīņč?: un vis starp mums buus cauri
[22:51:26] Viesturīņč?: muuzhu muuzhos
[22:51:48] Krrista: aļona neiedeva?
[22:51:49] Krrista:
[22:52:04] Ližōns.: VISS STARP MUMS BŪS CAURI?? WATAFĀĀK?
[22:52:27] Viesturīņč?: aghhahaa
[22:52:39] Viesturīņč?: tas ir tikkai staprp mums valdi un mani
[22:53:01] Viesturīņč?: es iekaroshu pasauli un saaksies chiekurulaikmets
[22:53:14] Viesturīņč?: bet par shusteru es vel padomashu
[22:53:38] Krrista: ELPOT, VAJAG ELPOT

[22:57:37] Krrista: viestur, izgulies
[22:57:38] Krrista:
[22:57:48] Viesturīņč?: es neguleeshu kameer neiekaroshu planeetu

[22:59:06] Viesturīņč?: sapaaroshu haribo laaciishus un radiisies gumijchiekurpasaule

[23:01:10] Ližōns.: [23:00] Matīss Chukurs..: varu dereet ka vins to pa nopietnam (nod)

Mazā bilžu rāmītī man ir bilde tava.

Vispār jau es vakar uztaisīju šeit baigi garo ierakstu, bet kkad nočakaējās un dators izslēdzās. Tieši tāpēc es rīt braucu uz Līvbērzi pakaļ savam. Besī ārā, jo gribu tikt pie sava skype, savādāk jūtos atpalikusi, bet tagad es tiešām priecājos, ka tas ieraksts nepievienojās, jo tas bija pārāk personīgs.

Man patīk, ka Līva sēž zemē un ''lasa'' bārbiju žurnālu.

Un tad atjāja princis Uldis pie mazās Līviņas un izglāba viņu. Princesīte bija sasitusi celi.

Līva vispār ir baigais špoks. Vakar bija besis, jo netiku pie riteņa, lai brauktu uz centru un sapirktos visu, ko vajag. Nezinināju, ko lai dara un izvilku ārējo atmiņu, lai paskatītos Līvas bērnības bildes un video. Sooo cute. Pēc noskatīšanās arī Dace teica, ka es ar Līvu esmu bijusi vienmēr. Un to sapratu arī es. Es spēlējos ar viņu, kad viņa mācījās rāpot. Filmēju, kad viņa sāka spert savus vienus no pirmajiem solīšiem ejot no Ulda pie Daces. Pļāpāju ar viņu un filmēju to, kā šī dejoja pēc savas otrās vārda dienas un pirmās dzimšanas dienas. Jā... :) Tagad tik priecājos.

Šodien dzīvoklī notika ''šaizīte''. Dace nezināja, ka mani zilie šorti krāso (jaunums arī man) un salika tos kopā ar Ulda baltajiem. Tagad tie ir tādi gaiši zilgani. Pats viņš vēl nav redzējis, tākā pagaidām es varu gulēt te :D

Bet nu jā... Vakar atkal dabūju dzirdēt par saviem ēšanas paradumiem... Šoreiz gan tikai neklusēju,bet pateicu arī pāris lietas atpakaļ, tikai izskatījās, ka tas diži viņu nerausta un viņš tiešām nesaprot to, cik riebīgs dažreiz ir. Jā, vakar bija dziļā morāle, joprojām vārdi skan galvā... Sāku nopietni domāt par nedzīvošanu šeit, bet Līvbērzē, bet man tiešām patīk vakari šeit. Krista vēl nav atbildējusi, bet es gribētu aiziet rīt nopeldēties, jo šīs pēdējās dienas ir bijušas neciešami karstas. Neciešu vasaru :S

Šodien sapratu, ka esmu bezgaligi noilgojusies pēc sava Artiņa. Lai gan pēc strādāšanas šeit man paliks tikai divas vasaras nedēļas es nolēmu, ka došos uz Kalniem. Galu galā, esmu pavadījusi tur tikai vienu vasaras nedēļu. Un tagad Agnese vairs nestrādā (iemesls gan dikti nopietns, es Agnesi ļoti, ļoti, ļoti mīlu un uztraucos par viņu. Ir smagi, ka viņai atkal jāiet cauri visam tam pašam, bet es ceru, ka viņa būs stipra. Centīšos būt balsts vienmēr, jo zinu, ka visās man smagajās dzīves situācijās (man nudien nekad nav gājis tik smagi kā viņai) viņa ir bijusi balsts un aizstāvis man. Es nespēju vārdos aprakstīt pieķeršanos viņai. Tiešām ceru, ka viss būs labi) mēs varēsim aizbraukt uz Lietuvu un izstaigāt visus mūsu ''īpašos'' veikaliņus, hehehe.. :) Un, jā, Arcis man ir gandrīz kā brālis, kā pašas bēbis. Es viņu baroju, kad viņam bija 5 mēneši un Agnesi aizveda uz slimnīcu, es viņu pieskatu vēl šodien, kad esmu tur, vai viņi ir te. Tas sīcis kādu dienu būs mans krustdēliņš, bet man jau tagad viņš nozīmē daudz vairāk.

Papiņš nr.2 saka, lai es beidzu lauzt viņa klaviatūru, tāpēc es beigšu rakstīt. Es ceru, ka viss būs Ok :) Jām, ceru, ka Krista atbildēs un rīt kkas notiks, hehe. Biju šodien arī apsveikt Annu Martu, grāmatiņa viņai patika. Izskatās, ka es šodien negulēšu, jo nopirku ''Skaisto Tumsu'' (''Daiļās būtnes'' turpinājums'') Ok, tad see ya soon ;)

I am a member of the butterfly culture.

Daudz laimes vārdadienā man (Haha, melnais humors).

Nē, tā jau viss ok. Ir labi. Nu, vakar bija un šodien arī. Sanāca daudz ko saprast, par sevi, ģimeni, radiniekiem, draugiem, tikai par to es šeit nerakstīšu, labāk līdz galam paturēšu pie sevis. Nutā, jā. Kursors vienkārši mirgo un es nezinu, ko lai raksta.

Esmu sākusi klausīties tādu mūziku, kā nekad. Pašai ļoti, ļoti patīk. Te divas no manām mīļākajām.

Tā otrā jau it īpaši. Šķiet, ka sarakstīta tieši par Amy Winehouse. Skumstu par viņu, man ļoti patika. Tiešām sapņoju kādreiz aizbraukt uz kādu koncertu... :( Tik ļoti patika VISAS viņas dziesmas. Žēl. Ko tik slava nedara ar cilvēku.

Nu un ko tur vairs par skumjo. Tā dzīvojos pa Jelgavu, pieskatu Līvu. Vakaros padaros kko ar Annu Martu vai Vajeiku. Mani jau sāk saukt par ''ielāpu'' it's kinda funny, jo tas ir tā, itkā es ar Kristu vispār iepriekš nebūtu komunicējusi, tikai tagad. Man žēl, ka par mani tā domā, bet ja pašam nav savas dzīves, ko dzīvot, tad let it be. Ir briesmīgi stulbi pīt mani iekšā savās problēmās, bet ja savādāk nevar...

Ou, fuck. Un atkal par skumjo turpināju. Mēs bijām ožos peldēt, hesītī ēst, promenādē nosalt, bet tornītī nebijām. Tur gan es gribu aiziet. Nākam 2.dien-3.dien Annai  Martai v-dienas. Tik jauki :)

Mana ''ģimene'' Jelgavā man patīk. Dace vakar teica, ka Uldis īstenībā par mani baigi uztraucas, tikai diži to neizrāda. Visu laiku liek Dacei zvanīt un tā tālāk. Tas liekas tā ''awww'' cik mīļi. Bet šajās dienās sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Tiešām ilgojos, jo zinkā. te es varu būt es pati. Sēdēt pie pc, ēst, dzert un vēl skype runāt :D 

6.augustā Līvbērzē sporta spēles. It īpaši priecīgas man, jo Anna Marta ar Kristu brauks šurp. Krista kko teica, ka Viesturam jāspēlē un Valdis arī lkm būšot vai kko tādu. Īsti gan neiedziļinājos un nesapratu, jo man galvenais, ka manējās te :D

Nuja, īpaši laimīgs šis vakars/rīts man nav. Rīt pus8 uz Jelgavu un tur, visticamāk, nogulēšu vēl. No rīta vēl soma jāsakrāmē. Neesmu pārliecināta, ka pc šoreiz ņemšu līdz. Tad jau redzēs.

Šovakar domājams, he... :|

Who's gonna save the world tonight?

Nu tā.. Šovakar piesēdos pie pc, izlasīju visu savu blogu un nolēmu, ka gribu arī šovakar uzrakstīt.

Šodien bija mana pēdējā darba diena Līvbērzē (tieši šodien tajā mājā pavadīju 16 stundas. Pie beigām sāka likties, ka nojūgšos). Tā jau priecājos, ka vasarā naudiņa ripo savā kontā, bet saprotu, ka tā ir pelnīta. Ne pēc labas gribas es cēlos katru rītu un minos uz turieni. Tas tā, pašiedvesmai :) Tagad no pirmdienas braukšu uz Jelgavu, kur mazā Līva guļ līdz 11. He, priecājos.

Pārsteigums šodienai- piezvanīja Vajeika un piedāvāja pie sevis palikt. Piekritu, esmu baigi priecīgā, jo varēsim tā izrunāties. Pa īstam, kad neviens nebūs klāt.

Un atkal par darbu runājot, un cilvēkiem. Pagājušajā pirmdienā biju pie Ojāra (mana radinieka, tiesa, ļoti, ļoti tāla) darbā, jo viņa meita Ieva tā gribēja. Viņš patlaban strādā lielā starpvalstu uzņēmumā, braukā ar darba mašīnu un viņam ir jaunākais telefons (tiesa, arī darba) par kādu es jelkad sapņot nevarētu. Viņš ir ļoti labsirdīgs cilvēks, vienmēr ar savējiem dalīsies itin visā.  Pašam ir meita Ieva, kura septembrī sāks mācības 4. klasē. Dzīvo pats savā divstāvu mājā ar mājdzīvniekiem, piepilda savus, meitas un sievas sapņus..

Bet daudz ko uzzināju par viņu. Izrādās, Ojārs ir dienējis armijā. Esot bijusi obligāta. Daudz par viņa ģimeni (vecākiem un tā) nezinu. Zinu tikai divas māsas... Nedomāju, ka armijā ēdot ''spageti, kurus varēja griezt ar nazi'' (pats tā apgalvoja) viņš domāja par to, kā katru mēnesi lidos uz Ķīnu darba darīšanās. Stipri šaubos, ka mācoties viņš jau apguva somu valodu, lai varētu saprasties ar saviem ''bossiem''. Es tik maz zinu par to cilvēku, bet apbrīnoju. Un ne jau dēļ telefona, vai mašīnas, nē. Ne laiks, ne nauda ir viņu sabojājis. Viņš ir apņēmīgs, gādīgs un rūpīgs. Tiecas uz saviem mērķiem un apzinās savas spējas. Cilvēks, kuru es apbrīnoju un apbrīnošu.

Tas man lika sākt domāt par savu nākotni. Nu, pabeigšu vidusskolu...un? Kļūšu par kārtējo viduvējību jūrā? Jā, laikam gan. Labāk viduvējība jūrā, nekā karalis peļķē. Bet es tiešām neko nezinu, un tas mani biedē. Ko darīšu pēc gadiem desmit? Būs man tie divi bērni, kurus es vēlos? Strādāšu vai vēl mācīšos, vai arī būšu jau precējusies ar ciema dzērāju un laimīgi vadīsim kopā savus vakarus pie pašbrūvētā pudeles? Tas viss tik ļoti biedē. Gribu zināt, kas notiks, gribu zināt, kā būs.

Laikam pietiks par to domāt, savādāk nojūgšos. Galvenais ir likt pamatus jau tagad. Uzskatus, rīcību un plānus. Pieņemt citus, kādi tie ir. Ja nepieņem, tad nav vērts pieņemt arī viņus.

Ahh.. un jā. Tas, kas notiek man apkārt šajā nedēļā ir murgs. Es saprotu, ka iet slikti, bet vismaz mani tur varētu nepīt. Ne pa tēmu. Un savu žulti tomēr varētu pateikt beidzot man acīs, nekā nomuldēt man aiz muguras, kamēr visu šo gadu esmu bijusi jauka, vienmēr izpalīdzējusi un uzmundrinājusi, kad gājis grūti. Tagad pašai mazliet grauž tas, ka esmu bijusi tāda kā ''pielīdēja'', lai viss tik būtu jauki. Ļoti žēl (vai arī nē), ka tas tā ir bijis. Labi, ka man beidzot atvēra acis, savādāk es vēl būtu dalījusies noslēpumos, iespējams noderīgā informācijā un izpalīdzējusi. Būs man dzīves mācība, hehe.