Vēl tikai 125 dienas.

Tell me would you kill to save a life
Tell me would you kill to prove you're right
Crash crash
Burn let it all burn
This hurricane's chasing us all underground 

:)

Ārprāts, bija pagājis mēnesis, kopš neskatījos WWE. Vakar atkal atsāku. Damn, i'm officially in love with WWE.

 

Es tā smējos par to otro :D Man liekas, ka būs jāpāriet uz tumblr, jo pēdējā laikā patīk pārāk daudz bilžu un GIF'u :)

Empty.

Man nav ko darīt un sen nav rakstīts. Es centīšos nežēloties, bet man ir ļoti slikti. Es zinu, ka patlaban šajā situācijā nebūtu jauki un pieklājīgi tā darīt. Tāpēc es centīšos rakstīt pēc iespējas apātiskāk, lai viss neliktos tik drūmi, kā tas ir.

Un te nu es apstājos, jo nezinu vairs, ko lai saku.

Šī ir viena no briesmīgākajām vasarām, kāda man ir bijusi. Es jūtos šausmīgi katru dienu. Pat dienas pirms izlaiduma nebija foršas (tās bija briesmīgas). Tad es tieši nedēļu pabiju Kalnos (labākā nedēļa, kāda bijusi šajā vasarā), tad es braucu mājās, lai svinētu Jāņus (šos svētkus es vispār nevēlos pieminēt). Tagad es nīkstu mājās. Ārā ir saulaini vakari, bet es te sēžu. Tikai sēžu un neko nedaru. Jūtos kā viena no tiem, kuriem nav dzīves. Un liekas, ka tieši patlaban man arī tādas nav.

Man sāk likties, ka es pavisam drīz paņemšu sētas kaķi, piesiešu to saitītē kā mana pustrakā kaimiņiene un vedīšu to pastaigāties.

Mana mīļā Ruta (es esmu gandrīz pavisam pārliecināta, ka tu šo nelasi, jo tu nekad neesi zinājusi manu bloga linku) es tevi mīlu. Es pēc tevis ilgojos un skumstu. Ja tu zinātu, cik ļoti man gribējās būt ar tevi šodien (es tiku pārliecināta, ka bērēs bija 30 cilvēku ierobežojums, kurš bija tikai bēru mielastā). Es visu laiku gribēju ticēt, ka tā nav līdz beidzot noticēju. Visas manas labākās domas un jūtas, dziļākās līdzjūtības un labākie vēlējumi turpmākajai dzīvei ir ar tevi. Es nesaprotu, kas notika ar mums beigās, es tev nekad acīs nevarēšu pastāstīt, kā es jūtos, jo ir par vēlu un es esmu par vāju. Es gribēju, lai viss ir labi, es centos. Es negribēju, lai mēs izjūkam, bet laikam tā bija lemts. Es tikai ceru, ka tu rēķinies ar mani, un, ja tev kaut ko vajadzēs es būšu. Es vienmēr tā biju domājusi, bet tieši tagad ir tas laiks, lai tev to parādītu. Es neesmu vēlējusies tevi sāpināt vai sadusmot, bet cik gan stulbi būtu rakstīt ''man sanāca'' tā ir. Mēs laikam diemžēl esam divas dažādas pasaules, kurām tomēr nebija lemts sadzīvot. Man ļoti žēl visas tās glupības un muļķības, kuras es teicu. Es nožēloju visas tās lietas. Tu esi pārāk laba priekš manis, tā nu tas ir. Es tevi mīlu, negribēju, lai tā sanāk un... jā, ļoti ilgojos. Ceru, ka tev viss būs labi, un tā būs, jo tu esi tik stipra. Tu varēsi to pārvarēt. Kopā ar draugiem, kuri vienmēr būs apkārt tev.

Es vairs nevaru neko uzrakstīt. Gan jau rīt. Esmu noraudājusies, nevaru paelpot. Māku raudāt klusi, jo vecāki ir blakus istabā un viņi nesaprastu. Nekad.

Jā, izraudāties arī vajadzēja un vajag. Būs labāk, būs.

Sad. That's true.

Dažreiz man pietrūkst mana vecā skola. Piemēram, paskatieties cik jauna un nesamaitāta es pabeidzu sesto:

Esmu pa vidu tajā rozajā. Es atceros, ka mana mamma man izbalināja šķipsnas un tas bija cool. Priekšā pirmā no labās ir Marina un blakus viņai Katja. Teicamniecies bijām, he.

Es skatījos vēl arī citas bildes. Ak žē, atradu vēl tādu, kur esmu tieva. Tas gan ir rets izrakums :D

Vispār arī diži nav ko rakstīt. Šodien kārtoju angļu valodas eksāmenu, nu tā. Soso. Latviešu valodā man ļoti labi gāja.

Viss kā pa sapni. Ak dievs, man nākampiektdien ir izlaidums, bet man VĒL NAV KURPJU! ĀĀĀĀĀ!

Es ceru, ka rītdiena būs jauka diena, bet vispār man neiet baigi spīdoši. Sāp.

Grrrrrr. Nav arī baigā iedvesma.

Rakstīju Dienai rakstus, nepaņēma. Itkā jau negribās mest plinti krūmos un tik aši padoties, bet es nezinu. Negribās. Tas nav priekš manis. Viss, kas man sanāk ir ''cukurs birst'' teksti, bet tādi viņiem nepatīk. Un galu, galā ko lai es te rakstu? "Šodien aiz mājām pie koka gulēja nenoskaidrots pārdzēries vīrietis. Kad viņš sāka bļaut virsū man glupības un neķītrības,  iegāju mājās''. Jā, protams, Līvbērzes patriote. Kā tad!

Un vispār man šoks. Es negribu, ka kāds nāk uz manu skolu. Ak dievs! Es gribu būt viena no četrām pāķēm skolā, nēēē, vairāk mums nevienu nevajag! Nosnaiperošu viņas pirmajā septembrī no tornīša. That's what i'm gonna do. No, that's promise. I WILL do that! :D

Ajjjj, ka neiet, tad pa riktīgo.

Iespējams, ka es esmu viens no dīvainākajiem cilvēkiem (interešu ziņā).
Es skatos WWE jau pusgadu un visu šo nedēļu skatos Jersey Shore. Man patīk. Liekas, ka nebūs vairs ko skatīties, kad pabeigšu trešo sezonu, jo ceturto viņi vēl filmē.

Un te pāris GIF'iņi manam priekam.

<------ WTF? :D

Pauly D is soooooooooo funny :D ------>

<----- The caaaab is heeeeeere!
          OOoooh yeeeea, wake up, yeeeah!
          Burgers for the boyzz!
          BUSTEEEEEEEEEEEEEED!

Vienīgā reize, kad viņš patiešām sadusmojās un bļāva. Scarry.------>

<--- Snooki. Kjūūt :D Meatball.

Ņam ņam ņam :D----->

That's all folks. Bye :)

Khek khemm.

Es šodien iztērēju divus latus autobusam,
Divus ēšanai.
Piecēlos pus9 no rīta.
Līdz 12:10 stresoju
Samācījos tekstu trīs minūšu garumā
un drebēju kā apšu lapa.
Kā arī pavadīju prom no mājām 4 stundas, 

LAI DESMIT MINŪTES STĀSTĪTU SAVU NOLĀDĒTO RUNU! :D 

P.s. Nekas, bija tā vērts :D

Mans plauktiņš palika tukšs.

-Nāc pie manis, ieelposim svaigu gaisu :)

Es nezinu, vai tas, kurš to teica pats atceras. Bet man tas likās tā... jauki. Ikdienišķa frāze, bet lika man sajusties labi. Dažkārt laimei vajag tik maz.

Sen neesmu šeit rakstījusi, tāpēc daudz kas ir noticis. Rakstīšu tā visaptverošāk, lai sanāk tā smuki. Un pašai būs labāk.

Es pirmo reizi biju īstā teātrī. Rīgas Jaunais teātris (Vai arī Jaunais Rīgas teātris, es neesmu pārliecināta) Man ļoti, ļoti patika. Pirms zāles maza kafejnīca un pie sienām milzīgi fotoattēli. Biju tur viena (Annija diemžēl netika) un no paralēlklasēm nevienu tā īsti nepazinu. Ā, bija Inita ar Balodi, bet viņi bija aizņemti vieni ar otru(t.i. grima viena otra mutēs) un arī nemaz tik ļoti negribējās ''uzsist klaču''. Izrāde saucās "Smagais metāls" pēc "Alvas kliedziena" motīviem.

No kreisās- Kongo Bende (Baiba Broka), Alma (Sandra Zvīgule) un Rugetta (Guna Zariņa)-ir.lv

Labi, ka es grāmatu izlasīju tikai vakar. Varu derēt, ka ja es to būtu izlasījusi pirms izrādes, tad visu laiku būtu noraudājusi. Es pagaidām no teātra daudz neko nesaprotu, bet man tas viss šķiet pa īstam. Īstāk, nekā filmās. Filmu uzņemšanā režisors var nosaukties ''Cut!'' un visu pārfilmēt no jauna, kamēr iznāks ideāli, bet teātrī viss ir pa īstam. Un tikai pašās beigās es sapratu, cik daudz aktieris atdod izrādei, jo galvenās lomas atveidotājai (Gunai Zariņai) asaras skrēja pār vaigiem. Un tādas emocijas skatītājos var panākt ar kliegšanu, mešanu, gaismu ieslēgšanu un pat smēķēšanu. Nabaga aktrises, viņām tiešām bija jāpīpē viena pēc otras. Izrādē bija daudz smieklīgu vietu, kopumā esmu kaifā. Noteikti vēl braukšu uz teātri.

Zālē es redzēju Helenčiku no "Ugunsgrēka", tagad jūtos baigā saule, ha! :D

Bet nu jā, par skolu.

Rīt jānodod grāmatas, tapēc iztīrīju visu plauktiņu. Mans plauktiņš palika tukšs. Skumji, bet trīs gadi paskrēja par ātru. Liekas dīvaini, ka aiziešu uz skolu un klasē jau priekšā nesēdēs Bogdans vai Raimonds. Bet es visu laiku saku ātri, kaut gan Rumbas laiks liekas tik tāls... Mežu stādīšana, tas teātris. Valdis bija zilais... atkritumu konteiners :) Un Elvis bija Jānītis, kurš spārdīja skudru pūzni.Bogdans nevarēja iemācīties vienu teikumu. (Par viņu another storry, bet nezinu, vai te varu rakstīt). Man bail. Ja godīdi, tad tiešām. Es zinu pāris cilvēkus, kuri nāks uz manu klasi un tie tiešām mani biedē. Un ne jau tie, kuri nāks no manas klases.

Un nav jau tā, ka es pēc visiem baigi ilgošos. Pēdējais laiks vispār ir kaut kāds sviests. Viss, kas ir Umbraško- tas neskaitās. Tas nav labs. Pati Umbraško ir tukša vieta. Pofig, ka ir rakstījusi klades un centusies būt frīkin' jauka. Un kad vaicā ''Kas noticis?!'' ''Nekas''. Nu WTF? Es tak parunāt pat nevaru! Esmu vakaros gājusi gulēt ar domu ''Rīt gan visu izrunāšu'', bet atbildes nekādas. Nekādas. Uzspļauj virsū. Bāc. KO ES ATKAL ESMU IZDARĪJUSI?!

I'm sooooo mad.

Un tagad es beigšu rakstīt, jo man vairs negribās.
Es tiešām ceru, ka mēs brauksim uz to Kalnciemu. Tā vajag un PUNKTS!

Uzrakstīšu rīt. Tad arī būs laiks.

Šodiena.

Viens teikums, viens skatiens un visa diena uz nullēm un vēl zemāk.
Stulbi, tas gan.
Redzēs, kā man ies teātrī. Es ceru, ka labi.