Mārtiņš Freimanis- Suns.

Es nevaru izstāstīt, cik skaista viņa izskatās ziemā. (Ziema pati par sevi ir ļoti skaista (LAUKOS, ne pilsētā)) Viņu palaiž pļavā un viņa lec, vārtās, rej un priecājas. Uhh, tas tik ir suns. Lai gan pati nav tā lielākā augumā, bet kas par spalvu, stāju. Tam sunim pat ir attieksme! Es neesmu redzējusi iedomīgāku suni, bet ir jau arī ar ko lepoties. Nemīlu es viņu tik dikti kā savu mazo taksīti, bet wow... Ja jāiet staigāt pa mežiem, tad viņa vienmēr nāks līdzi. Ir tā, ka uzticos. Varu palaist vaļā un zinu, ka viņa neaizskries tā, lai viņa mani neredzētu un es viņu neredzētu. Lai cik tālu viņa būtu, ik pa laikam viņa apstājas un vaktē mani, ko es daru. Ja pagriežos un eju atpakaļ uz mājām, vai vienkārši stāvu- viņa skrien atpakaļ. Ja eju vēl uz priekšu- uz priekšu skrien arī viņa. Tēvs vakar centās viņu atsaukt, lai iet pie viņa, nevis paliek pie manis, bet tas suns no vietas nekustējās, pieskrēja man klāt un stāvēja. Apbrīnojami. Neviens neko tādu nav viņai mācījis un nemācīs, liekas, ka tas viss no dabas.

Ir jau ar' šķirnes suns, bet briesmīgi gudrs. Toties nekad nepielīdīs klāt, lai papaijātu. Vēl vairāk- aizmuks prom. Lepna un iedomīga. Bet tik skaista.

Slimnieču skaistumkonkurss.

[14:19:27] Krista:ko dari?
[14:19:27] Zvērs: gribu neizskatītities pēc kurmja
[14:19:29] Zvērs: ko tu?
[14:19:50] Krista: taisīšu kko ēst
[14:20:06] Zvērs: es arī gribu
[14:20:11] Krista: es arī gribu, bet neeju nekur šodien, tāpēc izskatīšos
[14:20:13] Krista: brauc šurp
[14:20:14] Krista: :D
[14:20:16] Krista: pelmeņi
[14:20:17] Krista: ir
[14:20:18] Krista: mazulīši
[14:20:32] Zvērs: es knapi no gultas līdz wc varu aizvilkties
[14:20:32] Zvērs: :D
[14:20:36] Krista: cope+ nonmeikaps + siltās drēbe rullē
[14:20:37] Krista: :D
[14:20:51] Krista: un sarkans, sapampis deguns
[14:20:54] Zvērs: hahah
[14:20:54] Zvērs: :D
[14:21:03] Zvērs: tu esi kkur manā istabā un skaties uz mani?
[14:21:08] Krista: :D
[14:21:10] Krista: nē, sevi
[14:21:10] Krista: :D:D
[14:21:13] Krista: bet laikam tev tas pats
[14:21:32] Zvērs: esmu īsta skaistule
[14:21:32] Zvērs: :D
[14:21:34] Zvērs: nerunā
[14:21:42] Krista: Slimnieķu skaistumkonkurss
[14:21:46] Krista: slimnieču
[14:21:51] Zvērs: tagad varētu tādu fashion šūtu uztaisīt
[14:22:01] Krista: Jessss
[14:22:02] Krista: :D

Jap, slimoju. Tik traki nemaz nav. Abas dienas pilnībā esmu veltījusi WWE (svētdien bija Royal Rumble, bet vakar bija labākais Monday Night RAW, kuru biju redzējusi). +vēl intervijas and stuff. Briesmīgi priecājos, ka slimoju, esmu izgulējusies un tā. Tagad jāuztaisa kaut ko ēst un jālien atpakaļ gultā kaut ko skatīties :)

O Kartes skatuve arī man TOP'ā :)

Excuse me sir are you… are you sleepy? Because the only way I would extend that hand to the best wrestler in the world is if you want to go to sleep.

 GTS

Kā lai cilvēks dzīvo tālāk pēc kaut kā tāda?

Piedod.

Es tikai gribēju atvainoties. Par ko? Itkā jau neko. Dažkārt es iedomājos par to, ka kāds spēj lasīt manas domas un tad es sabīstos. Akjā, par to piedod. Es tevi tik maz pazīstu, bet runāju par tevi tik daudz, ka man šķiet, tu jau sāc par daudz žagoties. Un, nē, tās nav tās jaukākās lietas. Kaut gan man liekas, ka tu esi pieklājīgs un tīri sakarīgs. Es zinu, cik žagoties ir kaitinoši un es apsolu vairs nerunāt par tevi tik daudz, ja tikai mani neizprovocēs, bet tad es apsolos dzelžaini turēties, cik vien spēšu. Es no visas sirds ticu, ka adresāts šo nelasīs, bet es vismaz apsolījos un palūdzu piedošanu. Mazliet gan nožēlojami, ka varu darīt to tikai tā, bet mēs jau gandrīz nemaz nerunājam. Runāju tikai es ar kādu citu. Varbūt vajadzētu sākt, bet es domāju, ka nesapratīs (?), kaut gan, nē, ir gan man no tā bail.

Es cenšos tā nedarīt. Es cenšos būt jauka, bet diemžēl (varbūt arī par laimi, jo tad mani, iespējams, būs grūtāk vazāt aiz deguna) man tas sanāk tikai pret tuvākajiem. Man šķiet, ka ir tikai pāris cilvēki,  kuriem es vairs nespēju pateikt ko nejauku. Iespējams, tādēļ, ka baidos pazaudēt, vai arī tādēļ, ka neredzu tam jēgu. Tā es jūtos labāk, tas gan. Es priecājos, ka daudzas lietas kļūst skaidrākas. Es priecājos par savu desmito klasi, bet ilgojos pēc daļas devītās, es priecājos par dejošanu, bet ņerkstu par ziliem pleciem un ceļiem, tā kā es domāju, ka viss ir līdzsvarā.

Un vispār es joprojām domāju par to, kāpēc es tā daru. Kāpēc runāju tik daudz par tevi. Lai arī par cik ļoti bērnudārzniecisku attieksmi es sauktu tavējo, es sapratu, ka mana attieksme ir vēl bērnudārznieciskāka. Jā, laikam man ''cepī'' visas tās štelles, bet man liekas, ka man visvairāk skauž tava ģimene. Es arī gribu brāļus un māsas- lielus un mazus. Es pieaugšu un man nebūs neviena. Rihardam būs Lilu un Lilu būs Rihards. Sandim būs Sanita un Sanitai būs Sandis. Artim būs Rainers un Raineram būs Artis. Un tad paliekam mēs ar Līvu, bet es domāju, ka arī Līva tiks pie ''kāda'', bet man vairs cerību nav. Es taču esmu totāli stulba. Atkal es visur vainoju savus vecākus. Bet viņus gan es ļoti mīlu.

Bet es nekad nevainošu kādu citu vienā lietā- tajā, ka esmu ļauna. Ja es būtu zinājusi, ka man 3-gadus-jaunāks čalis iestāstīs to, ka pasaulē nav ļaunu vai labu cilvēku, viss ir pelēks, tad, iespējams, es būtu darījusi savādāk. Bet es nevienu nevainoju- tā esmu tikai es, es, es. Un viss. Neviens cits. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Man liekas, ka Asarītei nepatika mans zvana stāsts, bet lai viņa iet sviesta bekās.

Piedod. Patiešām. Pret žagošanos palīdz ūdens un elpas aizturēšana. Vēlreiz atvainojos.

Man šonakt atkal domājamais.

Es sēžu un skatos kursorā. Neatbild. Dīvaini, vakar bija tik jautri, smaidīju visu nakti. Tik jocīgi, ka priecājos ar kādu, kuru savu mūžu neesmu redzējusi. Varbūt arī man vajag sabērt cukuru ausīs, lai es būtu priecīga, bet kāpēc lai kādam rūpētu? Un tagad es dusmojos. Bet par ko? Nav jau par ko... Viņš aizgāja skatīties filmu ar draugiem. Labi, ne dusmojos, bet bēdājos, jo cerēju ar kādu papļāpāt. A diez viņš pats vispār atceras, kas es esmu? Brīžiem likās, ka nē, bet jau nākamajā mirklī sāka atgādināt par vakarnakti.

Tas ir dīvaini, nenoliegšu. Katru reizi, kad pulkstenis ļauj vēlēties, es tieši to arī vēlos. Kad krita zvaigzne, vēlējos to pašu. Dzimšanas dienā (ne)pūšot sveces, iedomājos, ka to vēlos. Es pati kādreiz saņemšos? Liktenis, Karma, lieldienu zaķis?  Un BAMS kā no skaidrām debesīm. Es lasu to stulbo grāmatu un ''domāju labas domas''. Nu fufelis, man vairs nav kam ticēt.

Da labi, kāds domājamais. Vieni slima suņa murgi. Gribēju tikai priecāties kā vakarnakt, bet laikam nesanāks.

Kāpēc ir grūti priecāties par citiem? Nu bieži vien man tas nesagādā problēmas, es cenšos no visas sirds. Es gribu būt... kaut kas uz labo pusi. Es ticu, ka labu cilvēku pasaulē nav, nav arī sliktu. Nav balts, vai melns, viss krāsains. Nekad nebūtu domājusi, ka tik ļoti ilgošos pēc kāda atbalsta, es patiešām tā nekad nebiju jutusies. Vispār tas jau sākās pirms mana Intrigas koncerta. Nu bija tas grūti, tik ļoti pietrūka, gribējās kādu dzinuli vairāk, bet kurš nu sunim asti cels, ja ne pats.

Nē, bet es saņemšos. Es te nedzīvošu, izdzīvošu savu sapni :)

Nota benne! Ļoti atvainojos tiem, kuriem neesmu diezgan laba. Es apsolos darīt visu lietas labā. Es noteikti labošos, izpatikšu visiem. Un dīvaini, ka šitā es domāju pat par cilvēkiem, kurus uzskatīju par draugiem. Es esmu tas, kas es esmu un veidoju sevi tā, kā es vēlos. Ģimene man vienmēr būs pirmajā vietā, un ja es gribu, tad svinu svētkus ar viņiem. Piedodiet, nedodu priekšroku svētkos un visā brīvlaikā pieliet mūli un tad stāstīt, cik kruti ir katru dienu dzert. Sākt plostot noteikti nav mans mērķis dzīvē.

Vispār es ceru, ka Kalnos pie neta netikšu, telefonu pakāsīšu un tv neskatīšos. Atslēgšos.

Atcerējos kko tādu, kas uzmundrinās pašu mani. Otrdien klases stunda notika kopā ar M klasi, sēdēju ar Agnesi un Valdi.

*Bezcerīgi nelaimīgs skatiens uz Spīķi*

-Valdi, zināji, ka Spīķim ir sieva?

-Ko???

-Jā, viņš ir precējies.

--

-Zini? Ja pat Spīķis ir apprecējies, tad varbūt pat es kādreiz apprecēšos.

-Umbraško, tad pat Šusters apprecēsies!

Tā nosmējos tajā stundā. Tad vēl mēs smējāmies par Kadili, es nopietni saku-  viņas klase ņirgājas par viņu. :D Un vēl tur ir meitene, kura pī skaitlim zin piecus ciparus aiz komata.

Un tagad es priecājos, ka eju D klasē, kur mēs dažreiz uzvedamies kā ex 9.D. Bet mēs jau esam pavisam cita lieta. Skatījos pirts bildes. Nu. Jā.

Okokok.

Vēl jau dzīva esmu. Īstenībā es guļu zem segas un te rakstu. Nav jau tā, ka šodien pa dienu nebija laika, bet vakarā (tb. naktī) man patīk labāk. Labi, arī tas skanēja dīvaini.

Man vienkārši patīk tas, ka man šobrīvdien ir brīvdienas. Un tas, ka man būs tikai divi sešinieki liecībā. Vispār tagad es esmu baigā supersieviete, tikai mamma par šito smējās. Viņa lepojas ar savu atvasi, bet tētis mani nosauca par zubrīgu Šuriku. Kāpēc mani tas nepārsteidza? :D

Bet manas brilles ir smukākas!

Ak mans Dievs!!! Man trešdien ir koncerts! Pēc vesela gada pārtraukuma! Es špaktelēšos un dejošu kā negudra. Es pat jau nopirku šampanieti Ditai par svārkiem! Un lielākā daļa tērpu man jau ir salikti. Es NEVARU sagaidīt! Tā būs viena no labākajām dienām gadā. Zvēru pati sev.

Nu jā. Īstenībā šī nedēļa bija vienkārši briesmīga :D Mājās kā karalaukā, jo no rītiem es ar mammu nerunāju, jo esmu pūce, bet vakaros vairs nerunāju, jo biju nogurusi. Bet tas viss man ir piedodams, jo kārtoju parādus un vilku sev atzīmes. Un damn, arī izvilku.

Par brīvlaiku runājot- bet protams, ka mans tēvs neļauj man braukt uz Kalniem. Tas bija tik pašsaprotami un paredzami, ka man pat nav ko teikt. Bet es braukšu, jo  galu galā tas būs mans brīvlaiks un uz Jaungada sagaidīšanu es droši vien būšu mājās. Nākamnedēļ dzīvošu pa nullēm, jo plānoju sapirkties Ziemassvētku dāvanas mīļajiem. Domāju, ka ar manu nedēļas budžetu pietiks. :)

Un pagājušās nedēļas atklāsmes: pirmo reizi 16 gados manas smadzenes man iestādīja vietā. Es vairs nelīdīšu, kur nevajag. Centīšos palikt ārā no problēmām, nekreņķēšos par to, ko nevajag. Man ir K & K padomdevējas, kuras, manuprāt, būtu lieliskas psiholoģes. Piemēram, ''Ja tu visu ņemtu vieglāk, tad tu šitā nečakarētos un nebesītos, pašai būtu labāk''. Tad es domāju visu dienu, un tā arī ir. Pats labākais, ka abas Kristas. Ā, pareizi. TAS, KO ES NEATCEROS- TO MAN NEVAR PĀRMEST. :D Tas ir ļoti svarīgi. Bet es domāju, ka vairs tā nedarīšu. ceru. Jām.

Mana vecā klase ir tik smiekīga. Es skatījos bildes un istabā nāca mamma. Pasēju izslēgt :D

Un pats pēdējais, ko gribēju teikt: Es palaidu garām mūsu pirmo jubileju. Es patiešām nezinu kā! Es biju tik pārliecināta, ka mūsu kopābūšana ir no 17. decembra, bet izrādās, ka no 14!!! Es biju pilnīgā šokā! Un vispār nespēju noticēt, ka JAU gads. Bet viņa (mana čabulīša, mīļumiņa) es nevarētu iedomāties nedēļu. Reizi mēnesī ir fantastiska svētdiena, bet katru pirmdienu man ir svētki. Agrāk mēs tikāmies arī piektdienās, bet es sapratu, ka nu jau kļūst par daudz un mēs abi nolēmām, ka iztiksim bez piektdienām. Tieši viņš ienes pārliecību manā dzīvē, azartu un vēlmi sapņot. Viņš māca, ka sapņi piepildās. I'm still truly in love. Rozā brilles nav nokritušas.

  

Es esmu tāds forever alone, ka šitā jau runāju par reslingu. Bet damn, tā visa ir patiesība :D Kādam jau jābūt arī nenormālam :D

Ok, es dodos gulēt. Gan jau atkal kaut kad pēc mēneša uzrakstīšu :D