I am a member of the butterfly culture.

Daudz laimes vārdadienā man (Haha, melnais humors).

Nē, tā jau viss ok. Ir labi. Nu, vakar bija un šodien arī. Sanāca daudz ko saprast, par sevi, ģimeni, radiniekiem, draugiem, tikai par to es šeit nerakstīšu, labāk līdz galam paturēšu pie sevis. Nutā, jā. Kursors vienkārši mirgo un es nezinu, ko lai raksta.

Esmu sākusi klausīties tādu mūziku, kā nekad. Pašai ļoti, ļoti patīk. Te divas no manām mīļākajām.

Tā otrā jau it īpaši. Šķiet, ka sarakstīta tieši par Amy Winehouse. Skumstu par viņu, man ļoti patika. Tiešām sapņoju kādreiz aizbraukt uz kādu koncertu... :( Tik ļoti patika VISAS viņas dziesmas. Žēl. Ko tik slava nedara ar cilvēku.

Nu un ko tur vairs par skumjo. Tā dzīvojos pa Jelgavu, pieskatu Līvu. Vakaros padaros kko ar Annu Martu vai Vajeiku. Mani jau sāk saukt par ''ielāpu'' it's kinda funny, jo tas ir tā, itkā es ar Kristu vispār iepriekš nebūtu komunicējusi, tikai tagad. Man žēl, ka par mani tā domā, bet ja pašam nav savas dzīves, ko dzīvot, tad let it be. Ir briesmīgi stulbi pīt mani iekšā savās problēmās, bet ja savādāk nevar...

Ou, fuck. Un atkal par skumjo turpināju. Mēs bijām ožos peldēt, hesītī ēst, promenādē nosalt, bet tornītī nebijām. Tur gan es gribu aiziet. Nākam 2.dien-3.dien Annai  Martai v-dienas. Tik jauki :)

Mana ''ģimene'' Jelgavā man patīk. Dace vakar teica, ka Uldis īstenībā par mani baigi uztraucas, tikai diži to neizrāda. Visu laiku liek Dacei zvanīt un tā tālāk. Tas liekas tā ''awww'' cik mīļi. Bet šajās dienās sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Tiešām ilgojos, jo zinkā. te es varu būt es pati. Sēdēt pie pc, ēst, dzert un vēl skype runāt :D 

6.augustā Līvbērzē sporta spēles. It īpaši priecīgas man, jo Anna Marta ar Kristu brauks šurp. Krista kko teica, ka Viesturam jāspēlē un Valdis arī lkm būšot vai kko tādu. Īsti gan neiedziļinājos un nesapratu, jo man galvenais, ka manējās te :D

Nuja, īpaši laimīgs šis vakars/rīts man nav. Rīt pus8 uz Jelgavu un tur, visticamāk, nogulēšu vēl. No rīta vēl soma jāsakrāmē. Neesmu pārliecināta, ka pc šoreiz ņemšu līdz. Tad jau redzēs.

Šovakar domājams, he... :|

Who's gonna save the world tonight?

Nu tā.. Šovakar piesēdos pie pc, izlasīju visu savu blogu un nolēmu, ka gribu arī šovakar uzrakstīt.

Šodien bija mana pēdējā darba diena Līvbērzē (tieši šodien tajā mājā pavadīju 16 stundas. Pie beigām sāka likties, ka nojūgšos). Tā jau priecājos, ka vasarā naudiņa ripo savā kontā, bet saprotu, ka tā ir pelnīta. Ne pēc labas gribas es cēlos katru rītu un minos uz turieni. Tas tā, pašiedvesmai :) Tagad no pirmdienas braukšu uz Jelgavu, kur mazā Līva guļ līdz 11. He, priecājos.

Pārsteigums šodienai- piezvanīja Vajeika un piedāvāja pie sevis palikt. Piekritu, esmu baigi priecīgā, jo varēsim tā izrunāties. Pa īstam, kad neviens nebūs klāt.

Un atkal par darbu runājot, un cilvēkiem. Pagājušajā pirmdienā biju pie Ojāra (mana radinieka, tiesa, ļoti, ļoti tāla) darbā, jo viņa meita Ieva tā gribēja. Viņš patlaban strādā lielā starpvalstu uzņēmumā, braukā ar darba mašīnu un viņam ir jaunākais telefons (tiesa, arī darba) par kādu es jelkad sapņot nevarētu. Viņš ir ļoti labsirdīgs cilvēks, vienmēr ar savējiem dalīsies itin visā.  Pašam ir meita Ieva, kura septembrī sāks mācības 4. klasē. Dzīvo pats savā divstāvu mājā ar mājdzīvniekiem, piepilda savus, meitas un sievas sapņus..

Bet daudz ko uzzināju par viņu. Izrādās, Ojārs ir dienējis armijā. Esot bijusi obligāta. Daudz par viņa ģimeni (vecākiem un tā) nezinu. Zinu tikai divas māsas... Nedomāju, ka armijā ēdot ''spageti, kurus varēja griezt ar nazi'' (pats tā apgalvoja) viņš domāja par to, kā katru mēnesi lidos uz Ķīnu darba darīšanās. Stipri šaubos, ka mācoties viņš jau apguva somu valodu, lai varētu saprasties ar saviem ''bossiem''. Es tik maz zinu par to cilvēku, bet apbrīnoju. Un ne jau dēļ telefona, vai mašīnas, nē. Ne laiks, ne nauda ir viņu sabojājis. Viņš ir apņēmīgs, gādīgs un rūpīgs. Tiecas uz saviem mērķiem un apzinās savas spējas. Cilvēks, kuru es apbrīnoju un apbrīnošu.

Tas man lika sākt domāt par savu nākotni. Nu, pabeigšu vidusskolu...un? Kļūšu par kārtējo viduvējību jūrā? Jā, laikam gan. Labāk viduvējība jūrā, nekā karalis peļķē. Bet es tiešām neko nezinu, un tas mani biedē. Ko darīšu pēc gadiem desmit? Būs man tie divi bērni, kurus es vēlos? Strādāšu vai vēl mācīšos, vai arī būšu jau precējusies ar ciema dzērāju un laimīgi vadīsim kopā savus vakarus pie pašbrūvētā pudeles? Tas viss tik ļoti biedē. Gribu zināt, kas notiks, gribu zināt, kā būs.

Laikam pietiks par to domāt, savādāk nojūgšos. Galvenais ir likt pamatus jau tagad. Uzskatus, rīcību un plānus. Pieņemt citus, kādi tie ir. Ja nepieņem, tad nav vērts pieņemt arī viņus.

Ahh.. un jā. Tas, kas notiek man apkārt šajā nedēļā ir murgs. Es saprotu, ka iet slikti, bet vismaz mani tur varētu nepīt. Ne pa tēmu. Un savu žulti tomēr varētu pateikt beidzot man acīs, nekā nomuldēt man aiz muguras, kamēr visu šo gadu esmu bijusi jauka, vienmēr izpalīdzējusi un uzmundrinājusi, kad gājis grūti. Tagad pašai mazliet grauž tas, ka esmu bijusi tāda kā ''pielīdēja'', lai viss tik būtu jauki. Ļoti žēl (vai arī nē), ka tas tā ir bijis. Labi, ka man beidzot atvēra acis, savādāk es vēl būtu dalījusies noslēpumos, iespējams noderīgā informācijā un izpalīdzējusi. Būs man dzīves mācība, hehe.

Atcerējos manu un brālēna (6 gadi) sarunu vakar:

-Tev ir tāds zils pie acīm.

-Kur? Kaut kur te? Kur, kur? Zilie riņķi zem acīm? Aj, jā, zinu.

-Nu, nē. Tur iekšā. Tāds zils kā man.

-Tu domā zilas acis?

-Jā, tev ir tādas pašas smukas zilas acis kā man.

Mana vasara tik tagad sāk ''iet uz augšu''. Ja līdz šim mēnesim viss bija briesmīgi, tad tagad sāk patikt šī vasara. 

Un tagad pastāstīšu, ko vispār daru.

Lai arī visa strādāšana Tukumā izpalika (šodien gan braucu caur Tukuma centru, ar ilgām acīs un garu lūpu noskarījos uz to un Katrīnas laukumu - man tiešām patīk tā pilsēta), esmu dabūjusi darbu. Pieskatu, veicu mājas darbiņus utt. Ja vien spētu no rītiem piecelties, viss būtu ok. Šorīt bija pirmais rīts, kad aizgulējos. Darbā ierados pus9 un jutos dikti nokaunējusies. Rīt jābūt 9, pagulēšu. Arī naudiņu saņemu pārāk labi, lai atļautos sūdzēties.

Šeit strādāju pagājušo un šo nedēļu. 

Pagājušajā trešdienā man zvanīja tante Dace, un prasīja, ko es darot no 18. jūlija. Sacīju, ka neko, un viņa man piedāvāja darbu! Jelgavā! Katru dienu būšu blakus Annai Martai (varēšu redzēt pat viņu virtuvē), celšos vienpadsmitos (tad ceļas Līva) un strādāšu! Ahh, esmu tik laimīga. Tik žēl, ka man Lediņi izpalika. Vajadzēja zvanīt, atteikties un atvainoties. Sajutos bezgala sūdīgi, bet ir ok. Ceru tikai, ka neesmu iekļauta kinda kādā melnajā sarakstā.

Arvien vairāk un vairāk sapņoju par jauno klasi un veco. Piemēram, pagājušā naktī sapņoju par Evīti un citiem klasesbiedriem. Neskaitāmus sapņus redzu Vajeiku, Rutu, Valdi, Anniju un Annu Martu, kā arī Andi (!!!). Jūtos sireāli streindž. 

Tā  nu man iet. Labi. Vairāk arī nav ko stāstīt. 6dien biju pie Evas. Bija dikti jautri, tikai Annas trūka. Un tomēr man kaut kas neliek mieru...

Time to escape
The clutches of a name
No this is not a game
(It's just the beginning)
I don't believe in fate
But the bottom line
It's time to pay 

You know you've got it coming

This Is War.

-30 seconds to Mars- Escape 

113 dienas

Kādu dienu vēlāk būs dziļi domājošais ieraksts, šis tāds virspusējs. Tad būs vairāk laika un gribēšanas rakstīt. 

Vēl tikai 125 dienas.

Tell me would you kill to save a life
Tell me would you kill to prove you're right
Crash crash
Burn let it all burn
This hurricane's chasing us all underground 

:)

Ārprāts, bija pagājis mēnesis, kopš neskatījos WWE. Vakar atkal atsāku. Damn, i'm officially in love with WWE.

 

Es tā smējos par to otro :D Man liekas, ka būs jāpāriet uz tumblr, jo pēdējā laikā patīk pārāk daudz bilžu un GIF'u :)

Empty.

Man nav ko darīt un sen nav rakstīts. Es centīšos nežēloties, bet man ir ļoti slikti. Es zinu, ka patlaban šajā situācijā nebūtu jauki un pieklājīgi tā darīt. Tāpēc es centīšos rakstīt pēc iespējas apātiskāk, lai viss neliktos tik drūmi, kā tas ir.

Un te nu es apstājos, jo nezinu vairs, ko lai saku.

Šī ir viena no briesmīgākajām vasarām, kāda man ir bijusi. Es jūtos šausmīgi katru dienu. Pat dienas pirms izlaiduma nebija foršas (tās bija briesmīgas). Tad es tieši nedēļu pabiju Kalnos (labākā nedēļa, kāda bijusi šajā vasarā), tad es braucu mājās, lai svinētu Jāņus (šos svētkus es vispār nevēlos pieminēt). Tagad es nīkstu mājās. Ārā ir saulaini vakari, bet es te sēžu. Tikai sēžu un neko nedaru. Jūtos kā viena no tiem, kuriem nav dzīves. Un liekas, ka tieši patlaban man arī tādas nav.

Man sāk likties, ka es pavisam drīz paņemšu sētas kaķi, piesiešu to saitītē kā mana pustrakā kaimiņiene un vedīšu to pastaigāties.

Mana mīļā Ruta (es esmu gandrīz pavisam pārliecināta, ka tu šo nelasi, jo tu nekad neesi zinājusi manu bloga linku) es tevi mīlu. Es pēc tevis ilgojos un skumstu. Ja tu zinātu, cik ļoti man gribējās būt ar tevi šodien (es tiku pārliecināta, ka bērēs bija 30 cilvēku ierobežojums, kurš bija tikai bēru mielastā). Es visu laiku gribēju ticēt, ka tā nav līdz beidzot noticēju. Visas manas labākās domas un jūtas, dziļākās līdzjūtības un labākie vēlējumi turpmākajai dzīvei ir ar tevi. Es nesaprotu, kas notika ar mums beigās, es tev nekad acīs nevarēšu pastāstīt, kā es jūtos, jo ir par vēlu un es esmu par vāju. Es gribēju, lai viss ir labi, es centos. Es negribēju, lai mēs izjūkam, bet laikam tā bija lemts. Es tikai ceru, ka tu rēķinies ar mani, un, ja tev kaut ko vajadzēs es būšu. Es vienmēr tā biju domājusi, bet tieši tagad ir tas laiks, lai tev to parādītu. Es neesmu vēlējusies tevi sāpināt vai sadusmot, bet cik gan stulbi būtu rakstīt ''man sanāca'' tā ir. Mēs laikam diemžēl esam divas dažādas pasaules, kurām tomēr nebija lemts sadzīvot. Man ļoti žēl visas tās glupības un muļķības, kuras es teicu. Es nožēloju visas tās lietas. Tu esi pārāk laba priekš manis, tā nu tas ir. Es tevi mīlu, negribēju, lai tā sanāk un... jā, ļoti ilgojos. Ceru, ka tev viss būs labi, un tā būs, jo tu esi tik stipra. Tu varēsi to pārvarēt. Kopā ar draugiem, kuri vienmēr būs apkārt tev.

Es vairs nevaru neko uzrakstīt. Gan jau rīt. Esmu noraudājusies, nevaru paelpot. Māku raudāt klusi, jo vecāki ir blakus istabā un viņi nesaprastu. Nekad.

Jā, izraudāties arī vajadzēja un vajag. Būs labāk, būs.