Par to.

Brīdis, kad ir labi.
Brīdis, kad vairs nevajag zvaigznes pie kājām, rožu klēpjus un garas miega īsziņas, lai saprastu, vai cilvēks ir mīļš.
Brīdis, kad ir vienalga, kādas ir tās acis, zilas, zaļas vai brūnas, kuras tevī raugās. Mīļas, sirsnīgas un rūpju pilnas.
Tas ir tas brīdis, kad nakts aukstumā uz ielas ir kāds, kas silda.
Tad zini, ka tas otrs čīkst, dažreiz ir slinks un naktī krīt ārā no gultas, bet nevari sevi iedomāties bez viņa.
Tajā brīdī vairs neilgojies pēc taureņiem vēderā, slepenām bučām vai sarakstēm visas nakts garumā. Galvenais, ka ir blakus. Galvenais, ka atbalsta. Galvenais, ka tev ir sirds un tavējā ir kādam citam.

Es to šodien sapratu
Iemīlēties un mīlēt ir divas dažādas lietas.

Scentivory Giveaway!

Piedalies!
http://scentivory.wordpress.lv/2014/08/13/scentivory-giveaway/

Piedalies! :)

Bloga atklāšanas give-away un divas balvas!

http://anneslifestyle.com/2014/06/26/bloga-atklasanas-give-away-un-divas-balvas/

08.06.2013 ir saulaina, jauka diena.

Perfekta diena, lai apprecētos. Vai izšķirtos.

Mazliet sajukt prātā.

Es gribu darīt trakas lietas. Aizbraukt vienalga kur. Nē, aizstopēt. Satikt jaunus cilvēkus. Redzēt jaunas vietas. Just vēju matos, braukt ilgi un tālu naktī. Gribu justies pavisam, pavisam dzīva. Tā kā vēl nekad. Gribu šo vasaru neaizmirstamu. Smieties un raudāt reizē. Palikt pa nakti pie jūras, dejot līdz sāp kājas. Skriet pa lietu, kamēr visas drēbes ir slapjas un peldēties negaisa laikā. Gribas mazliet sajukt prātā.

Vai, paskaties, gads ir galā.

Un pusgads nav rakstīts te.

Dienu pēc dienas nekas nemainās, bet drīz vien viss ir pavisam savādāk. Īsti citātu neatceros, bet tā patlaban  ir. Es šo gadu beidzu diezgan skumīga. Reāli man nevajadzētu bēdāties, bet šodien es nemāku savākties. Es nevaru saņemties, lai darītu kaut ko normālu. Man šķiet, ka viss iekšā griežas un kāds rauj to uz āru. Jūtos vientuļāka kā jelkad, bet tagad nav īstais laiks! Nevaru saņemties, lai sāktu runāt. Kas notiek? Bet nekā taču nav! Par to jau arī visticamāk tā visa sāpe ir.

Es tikai nesaprotu kāpēc. Un kā? Un ja nu? Vai? Viss jūk galvā.

Man šķiet, ka es palēnām jūdzos.

Es gribu savākt somas un braukt uz Kalniem, lai tiktu galā ar sevi (tur tas pavisam noteikti izdotos), bet vairs jau nav laika. Ko es tur darītu 4 dienas? Divas dienas aiziet vējā braukšanai. Divas pilnas dienas es būtu tur. Un? Nekas taču nemainītos. Bet es tik ļoti gribu palikt un redzēt, kā būs.

Bet vispār gads bija... Interesants. Dažādas pieredzes, cilvēki, sajūtas. Prieki un bēdas. Labi, neko jēdzīgu jau es te vairs neierakstīšu.

Man tā liekas.

Ja man šajā vasarā nebūtu šo lielisko darba vietu, kas aizņem diezgan daudz mana laika, tad visticamāk vasaras beigās mani varētu uzmeklēt vai nu psihenē, vai slimnīcā. Goda vārds. Es nepavilktu.

I follow rivers

Vispār man iet ļoti labi, tikai no rītiem, kad pieceļos, man joprojām ir tik auksts, ka jāvelk vilnas zeķes, bet katru vakaru sāp galva. Bet man ir labi.

Es gribu dzirdēt, kā sienāži čīgā. Drīz.

Man liekas, ka 70% no tām baumām Twitter profilos ir iesūtījuši paši tie, par kuriem baumo. Minūte slavas, tā teikt. Vai arī draugi. Lai, piemēram, iepriecinātu. Tāds "Hey, paskaties, par tevi ir uzrakstīts, diez kurš tas bija?" 

Jāaizsūta kkas par Vajeiku vai Uzari, lol. Tas būtu smieklīgi :D

Es jau desmit minūtes klausos, kā lietus līst. Ierakstā.

Tas jau nav nemaz tik nenormāli, vai ne?

Šodienas tas, kas neliek mani mierā. Ja es no rīta atnāku uz skolu labā garīgajā, ņemos, dziedu, priecājos un smejos, tad visi skatās uz mani kā uz dīvainu, saka, lai aizveros. Tad, kad man tas (Umbraško, tu esi dīvaina. Nedziedi. Paklusē. Nomierinies. Savācies) ir piegriezies, sāku gruzīties, nerunāt ar kādu (vai runāt mazāk), atslēdzos, ielieku austiņas un klausos mūziku, tad viņi prasa "Kas tev ir? Par ko tik bēdīga?" UN nav tā, ka tas ir tikai šodien, reāli tas jau ir... nu ļoti ilgi.
Mācos savākties un saņemties. Āāāāāāāāāāāāāā!!!!!

I'm always fine, until I'm alone at night.

Šodiena bija interesanta. Lai neteiktu vairāk.

Es jūtos kā rudenī, kad viss ir drūms un tukšs. Pelēks. Bez noteiktas konsistences un sajūtas. Es nezinu, kā lai jūtos. Šis pavasaris ir ķēpīgs. Es ilgojos, bet nezinu pēc kā. Es nespēju valdīt pār to, ko saku vai kā jūtos. Kā tāda veca, kašķīga ome. Zinu, ka paralēli varu teikt kaut ko pavisam citu, bet tas tāpēc, ka es slēpju to, ko domāju. Un ļoti bieži. Varbūt man vajadzētu mazuliet atslēgties uz kādu laiku. Es nezinu. Šī ''darba nedēļa'' ir bijusi tik īsa, tomēr fiziski es jūtos tukša, bet emocionāli pārbāzta.

Es darīšu visu, lai pārslogotu savu dienu un nav jādomā.

Bet saule spīdēs. Un ziniet, man ļoti bieži ir labi, bet dīvainu sakritību pēc man ir iedvesma šeit rakstīt tikai tad, kad ir smagi. Man ir vieglāk skumt, nevis priecāties.

GiveAway by Pietura Nr.23!

Nolēmu piedalīties.
Diemžēl neko nekad neesmu laimējusi, bet ir jau laikam vērts mēģināt... :)

http://pietura23.blogspot.com/2012/05/pavasara-giveaway.html

Cheers to her.

Ziniet, es par to meiteni priecājos. Sasodīti priecājos. Jā, liekas, ka bieži vien dzīve viņai ņēmusi daudz ko nost, bet viņa bieži vien ir tik mīlīga un enerģijas pilna. Kad agrāk viņu tikai zināju, tad tā nelikās, bet tagad... jo vairāk iepazīstu, jo vairāk saprotu, cik ārkārtīga forša viņa ir. Un par to priecāšanos... vienkārši viņai izdodas un prieks, ka viņai ir kāds, ar ko būt kopā. Tas ir tik anormāli jauki. Es pat nespēju rast citu vārdu. Es varu skatīties un smaidīt.

Vai man pašai tā pietrūkst? Es nezinu. Bieži vien jā, bet... Nē, greizsirdīga es visnotaļ neesmu, es tikai lepojos un paslepus priecājos. Bet es nezinu. Būtu jauki, ja man kāds tāds būtu. Khem.

Es ļoti reti par kādu tā priecājos. Man tur nav nekādas daļas, nu pilnīgi nekādas. Es nezinu... Kaut kādas dīvainas emocijas.

Man liekas, ka man pašai ir grūti saprast, cik ļoti pieķērusies es esmu. Bet galvenais, ka pagaidām viss ir labi.

Man iet diezgan labi. Es tikai nezinu, kas notiek ar pāris maniem draugiem, bet man... man... labi, man neiet ļoti labi, jo lielāko dienas daļu es bēdājos. Nē, ne gluži bēdājos, bet domāju. Ir tik grūti saprast lietu kārtību un norisi. Un tad es nesaprotu, kāpēc viss ir tik sarežģīti, kāpēc es pati nonāku pretrunās ar sevi pašu un ko lai es sevī mainu. Es nezinu. Šo gandrīz četru gadu laikā esmu kļuvusi par gandrīz citu cilvēku. Tā notiek ar visiem? Vai arī tiešām vide to tā ir iespaidojusi? Man bail ka tā, jo tad es neesmu tā es, kas te, mājās, sāka iet skolā. Dažkārt man ir bail no sevis pašas. Kāpēc es visu daru tik nepareizi? Bet, bet es cenšos.

Un atkal. Tā notiek vienmēr, kad rakstu blogu. Mans spilvens būs no tā noguris. Likšos slīpi. Rīt sapamps acis. Aj.

Vispār es dusmojos tikai uz sevi.

Te varētu būt daudz lamuvārdu, bet mana ģimene varētu lasīt.

Es vispār neatceros, kad es esmu TĀ dusmojusies. Bļāviens, par visu! Mani kaitina VISS! Āāāāāā'!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! (Izņemot Jaredu, kurš vienkārši kliedz manās ausīs)

Come break me down
Marry me, bury me
I am finished with you, you, you

Look in my eyes
You're killing me, killing me
All I wanted was you

Es pati nesaprotu, kas notiek. Es tiešām kļūstu veca un īgna? Vispār es nezinu par ko dusmojos (nē, ziniet, vispār es zinu,  bet es negribu nevienam teikt). Un arī par to es dusmojos! Es sēžu šeit un.. dusmojos. Jā, es tikko izgāju no klases čata un visi manējie domā, ka es esmu iedomīga ****, bet es vienkārši būtu uzlaidusi savu pc augšā. Es vienkārši vairs nevarēju. Tagad es varu teikt, ka es negribēju, bet ziniet, man vienalga.

Es esmu tik dusmīga. Es pati nespēju izskaidrot. Es dauzīšu sienu, līdz atslēgšos. Nopietni.

Bļāviens, kāpēc manām tumbām nevar pievienot austiņas????????

You don't need water to feel like you're drowning, do you?

Es jau varu stāstīt visiem un blatot, ka nezinu, par ko es gruzos un ņemos visu šo laiku, bet es labi zinu. Es to pārsvarā nestāstu nevienam (Šitas ir tas es kaut ko zinu, bet neteikšu. Saprotu, cik kaitinoši) Stulbākais ir tas, ka es to nevaru labot. Lai kā es censtos, es to vienkārši nespēju. Visu laiku jau biju apzinājusies, ka, jā, tāda problēma ir un jāspēj tikt ar to galā, bet savā naivumā cerēju, ka citi to nemana. Līdz tas tiek iestāstīts, noskaldīts acu priekšā. Es nezināju, ka ir tik ļauni cilvēki, es cerēju, ka tādu nav.

Komentārs, kuru pavisam normālā dienā es uztvertu kā joku, neīstā vakarā un es sēžu savā gultā un nezinu, kur tverties. Es sen tā nebiju raudājusi. Un "pats labākais" ir tas, ka otrpus datoram tu vari izlikties, ka nekas nav noticis un viss ir ok.

Viss ir likumsakarīgi. Tam es ticu. Tikai nesaprotu, ko es viņiem esmu nodarījusi. Es atkal šeit gribēju pateikt tik daudz, bet man nesanāk. Es pat neprasītu viņam daudz.

Es gribu atslēgties no gandrīz visa. Vismaz no viņiem.

Īslīce 2012 :)

Tāātad 5dien, 2012 gada 30. martā es ar savu superīgo deju studiju "INTRIGA" bijām uz Zemgales mūsdienu deju skati, kur ieguvām ne tikai I pakāpes diplomu, bet arī vislielāko punku skaitu savā grupā! :) Bijām TIK laimīgas un pārsteigtas, jo mūsu nodalījumā (10.-12. klases) nebija nevienas sliktas dejas. Visas bija tik ļoti atstrādātas, tik skaistas, mmm. He he he, dejoja arī Tukuma "Demo" B-Boys breika grupa, jāā. Vēl mūsu grupā bija deju studija "Lēra" (tās, kuras dejoja Latvijas Zelta Talantos, ielikšu video), bet viņas palika trešās. Bet nu ar kādu attieksmi tās meitenes uz visiem skatījās. Deguni bija tāādos mākoņos. Vismaz tā izskatījās.

UN tātad pavisam officiāli: pēc šī izbrauciena Intrigas vecākā grupa pieņem sev devīzi ''Mēs jau neesam īsti normālas".

Un redzēsiet, kāpēc:

 Make up pirms uzstāšanās. Smagi :D

 Ar Santu (mūsu superīgo skolotāju)

 Jautrītes un Inga.

 Man taču vajadzēja bildi ar PAŠU Signiju!

 "Mēs neesam īsti normālas"

 Mammu, skaties, es esmu Milda!

 Jauka kopbilde :)

 Whaha, Ilze autobusā atlūza :D

 Jautrīte blakussēdētāja Luīze.

 Vēlviena bilde ar PAŠU Signiju :D

 Man kefīriņš-es veselīgākā. Aizgājām uz Čilleni, pierijāmies :D

 Es vienmēr ēdu.

Ar savu Echelon draudzeni un lielisku dejotāju Līgu.

 Viena no salīdzinoši normālajām kopbildēm.

 Intrigantes planko. Mana ideja :D

 Ar manu mīīļo Ēriku :)

Man gangsta. Signija neielika pedoseju bildi :(

Es gribēju te kaut ko rakstīt, bet tad viss. Nevarēju. Apgūlos uz spilvena un tā arī gulēju. Pēc jaukākajām dienām nāk sūdīgākie vakari.

I hate getting flashbacks from things I don't want to remember.